Kā es kļuvu par atraitni
Viņš ļoti mīlēja un cienīja savu mammu, vienmēr viņai palīdzēja, zvanīja gandrīz katru dienu. Ja viņai steidzami vajadzēja kartupeļu maisu, viņš cēlās no rīta pirms darba un devās uz tirgu. Ja viņai vajadzēja kaut ko aizvest uz vasarnīcu, viņš nekavējoties visu atcēla. Sākumā šī īpašība viņā man pat patika – viņš vienmēr ar lielu satraukumu izturējās gan pret mammu, gan pret mani. To nevar teikt par vīramāti.
Manā stāstā nav nekā pārsteidzoša, un starp maniem draugiem ir arī tādas vīramātes. Tas notiek, ja sievietei ir tikai viens dēls. Viņš vienlaikus ir viņas bērns, viņas draugs un vīrieša aizvietotājs viņas dzīvē. Līdz ar to viņa ir gatava darīt visu, lai nepieļautu kaut mazāko iespēju izšķirties. Viņa veiksmīgi pārdzīvoja visas pārējās vedeklas, taču viņas triki ar mani nederēja.
Mārtiņš, tā sauca manu vīru, bija ļoti saspringts darbs ar garām darba stundām. Gadu gaitā viņš arī ieguvu papildu svaru nieru problēmu dēļ. Dabiski, ka vīramāte veselības problēmās vainoja mani un manu ēst gatavošanu. Galu galā viņa sirds neizturēja tādu stresu.
Īstā vīramātes seja
Vai jūs zināt, ko šī sieviete izdarīja? Bēru organizēšana bija pilnībā manā ziņā, jo viņa ir nabaga pensionāre, kuru var tikai žēlot. Tā rezultātā es meklēju atbalstu pie ģimenes draugiem. Labi, ka mums ar Mārtiņu bija tuvi cilvēki, pretējā gadījumā es nezinu, kā es to būtu pārdzīvojusi.
Nebija daudz aizdevumu, bet pietiekami, lai piespiestu mani strādāt otrajā darbā. Pa dienu biju medmāsa slimnīcā, pa nakti dežurēju onkoloģijas klīnikā. Es lēnām atmaksāju kredītu par savu automašīnu un savu bērnu izglītību. Vecākais dēls, cik vien varēja, nekavējoties izvācās un palīdzēja ar naudu no nepilna laika darba. Un jaunākā palika mājās un joprojām palīdz man visā. Es ļoti lepojos ar mūsu bērniem, arī Mārtiņš lepotos.
Sievamāte, uzzinājusi par kredītiem, nepamirkšķināja ne aci. Bet viņa sāka mazāk jaukties mūsu dzīvē ar bērniem, zvanīja tikai brīvdienās. Es gandrīz aizmirsu, ka starp mums kādreiz bija tik saspīlētas attiecības. Es labprāt neatcerētos, bet iespēja radās.
Mans kolēģis no slimnīcas, vecākais ķirurgs, par mani rūpējas jau ilgu laiku. Viņam ir meita tāda paša vecuma kā man, viņas satiek kā māsas. Man ir 42, viņam 48. Kādu vakaru mēs apsēdāmies pie tējas krūzes, lai runātu par attiecībām, viņš teica: “Mēs neesam tik veci. Sarīkosim kāzas?” Pirmo reizi pēc ilga laika es jutos laimīga.
Nav precējies pirmo reizi: otrās kāzas
Noteicām datumu un nolēmām aicināt tikai tuvākos draugus un radus. Man likās, ka būtu pareizi saukt savu bērnu vecmāmiņu, bet tā bija kļūda…
Lasi arī: Jaungada ēdienkarte 2024: 3 ēdieni uz svētku galda veiksmei un labklājībai
Lasi arī: Retrograda planētas 2024. gadā: dažas no tām spēcīgi izmainīs jūsu dzīvi!
Uzzinot, ka mēs ar līgavaini gatavojamies pārdot savus dzīvokļus, lai būvētu lielu māju, viņa sacēla īstu skandālu un it kā prasīja viņas pusi. Viņai visvairāk sāp tas, ka naudu no dēla novēlētā dzīvokļa izmantošu mājas celtniecībai, kurā dzīvošu kopā ar citu vīrieti.
Uz jautājumu, kāpēc viņa iepriekš nav pieminējusi īpašumu, viņa atbildēja, ka viņai ir žēl savus mazbērnus. Bet tagad viņi ir pieauguši, un acīmredzot man ir aizliegts pat domāt par personīgo laimi. Savas vīramātes sapņos es, iespējams, paliku atraitne uz visiem laikiem.
Šī sieviete man uzmet zosādu. Arī bērni ir šokā, tagad viņi pat negrib redzēt savu vecmāmiņu. Protams, viņi neaizmirsa, kā viņa mani noniecināja un laboja viņu acu priekšā, kad viņi vēl bija ļoti mazi. Tagad pat viņu pacietība ir beigusies un viņi ir pilnībā manā pusē.
Es savam topošajam vīram vēl neko neesmu teikusi, nevēlos aizēnot tuvojošos svētkus. Viņš gatavo visus papīrus būvniecībai. Un es nezinu, vai man viņam to pateikt, jo tas neko nemainīs. Bet tagad es noteikti esmu pārliecināta, kuru nevajadzētu uzaicināt uz kāzām. Tu man piekrīti?
