Kad skolotāja uzzināja visu patiesību par savu skolnieku, viņa sastinga…

Mājas darbus pilda kārtīgi un akurāti.” Otrajā klasē skolotāja atzīmēja sekojošo: “Brīnišķīgs bērns. Viņam ir daudz draugu, palīdz klasesbiedriem. Ļoti spējīgs, talantīgs zēns, īpaši viņam padodas matemātika”. Raksturojums trešajā klasē bija šokējošs: “Mātes nāve pēc neārstējamas slimības satrieca zēnu.

Viņš cenšas cīnīties, cenšas. Bet tēvs pēc nelaimes sāka dzert, bērnam pievērš maz uzmanību.” Ceturtajā klasē par Stasiku rakstīja jau sekojošo: “Izklaidīgs, neatbildīgs, nav draugu, guļ stundās, nepilda mājas darbus.”

No izlasīta Larisa Ivanovna sastinga: viņa gaidīja jebko, tikai ne to! Viņai pat prātā nenāca, ka šis zēns ir tik nelaimīgs! Skolotāja izjuta sirdsapziņas pārmetumus un nosarka, domājot par savu attieksmi pret zēnu. Visu nakti domas par Stasiku neizgāja no galvas, visu laiku prātā atausa viena un tā pati aina: nelaimīgais zēns ar tukšu acu skatienu. Nākamajā rītā skolotāja uzzināja zēna adresi un devās pie Stasa uz mājām. Dzīvoklī bija dūmu smaka, aiz cigarešu dūmiem nekas nebija redzams.

– Kas tur? – no istabas atskanēja piedzērušās vīrieša balss.

Stasiks, it kā sastindzis, skatījās uz Larisu Ivanovnu. Beidzot iznāca viņa tēvs. Netīrā kreklā, uzplēstās sporta biksēs, nekoptiem matiem.

– Kas tā tāda? – prasīja, raugoties skolotājā sarkanām acīm.

Tajā dienā parunāt nesanāca. Skolotāja tikai saprata, cik sūra dzīve ir zēnam. Pārsteidza, ka zēns pats virtuvē gatavoja vakariņas – un viņam ir tikai 10 gadu!

Pienāca Jaunais gads. Bērni priecīgi ar spilgtām dāvanām apdāvināja skolotāja. Kad pienāca Stasiks, viņš pasniedza savu paciņu, ietītu avīzē. Daži smējās. Larisa Ivanovna bija nedaudz pārsteigta. Skolotāja atritināja iepakojumu un izbrīnā izņēma no kartona kastes … dzelzs gredzenu bez akmeņiem un veco pudeli ar smaržām pudeles apakšā. Skolotāju samulsināja viņas vēl nesen nemīlētā skolnieka dāvana, bet tad viņa atguvās – uz plaukstas locītavas uzpūta sev smaržas un uzlika gredzenu.

– Tagad Jūs smaržojat kā mana mamma – trīcošu balsi sacīja Stasiks.

Bērni pieklusa, Larisa Ivanovna nemanot noslaucīja asaru.

Ar laiku zēns sāks atgriezties dzīvē. Viņš ar savu skolotāju dalījās problēmās, prasīja padomus. Uz mācību gada beigām tā pacelē savu atzīmju līmeni, ka neviena labāka par viņu nebija. Nākamajos gados tikai viņš uzvarēja matemātikas olimpiādēs ne tikai skolā, bet arī pilsētā un rajonā.

Kas Stass pabeidza skolu, viņš nekad neaizmirsa savu skolotāju. Vienmēr apsveica viņu dzimšanas dienā. “Jūs esat labākā skolotāja pasaulē!” – šie patiesie vārdi bija viņai vislielākā dāvana.

Kad puisis pabeidza Valsts Medicīnas Augstskolu, Larisa Ivanovna saņēma vēstuli, kur bija rakstīts: “Starp maniem pasniedzējiem neviens nav līdzinājies Jums. Jūs esat mana mīļākā skolotāja.” Viņš bieži viņai rakstīja vēstules, tagad jau sazinās Internetā, stāsta, ka aizstāvējis doktora disertāciju, strādā par ķirurgu prestižā klīnikā.

Un katru reizi viņš neaizmirsa uzrakstīt, ka viņa ir patiess cilvēks. Un katru gadu savā dzimšanās dienā jau no paša rīta Larisa Ivanovna saņēma grozu ar puķēm – tagad jau pavisam lielu, kurā bija daudz rožu, orhidejas.

Vēl pēc kāda laika Stass palūdza skolotājai ieņemt viņa mammas vietu viņa kāzās. Šis lūgums tik ļoti aizkustināja Larisu Ivanovnu, ka viņa nespēja valdīt asaras. Dodoties uz kāzām, viņa no tās pašas vecās kartona kastītes izņēma gredzenu bez akmeņiem un iesmidzinājās ar smaržām – viņa šīs lietas bija glabājusi īpašam gadījumam.

Līgavainis Stass, pamanot skolotāju, sajuta mammas smaržas. Viņš, gluži kā bērns, paslēpa seju uz viņas pleca, bet skolotāja viņam noglaudīja galvu. Un atkal viņa dzirdēja: “Jūs esat labākais cilvēks, kuru esmu saticis savā dzīvē.”

Lasi arī: Bagātība vai problēma? Meitene pastāstīja, vai ir grūti dzīvot ar 11. krūšu izmēru?

Bet pēc gada Larisa Ivanovna nokļuva slimnīcā – tieši Stass viņu operēja. Un tieši viņu skolotāja ieraudzīja un sadzirdēja pirmo pēc operācijas.

– Nu, kā jūtas mūsu paciente?

Atbildes vietā viņa paņēma jaunā vīrieša roku, saspieda un trīcošā balsī čukstēja:

– Piedod par visu. Tu iemācīji man būt labai….

Un izstāstīja viņam par visu slikto, ko par viņu iepriekš domāja. Un sirdī palika vieglāk…