Tagad daudzi jauni pāri dzīvo civillaulībā, un mūsdienu sabiedrībā tas tiek uztverts dabiski. Lai gan vēl nesen zēni un meitenes tika stingri nosodīti par kopdzīvi un mīlas attiecībām pirms laulībām.
Mēs pastāstīsim vairākus stāstus, kas palīdzēs izlemt, vai piekrist civillaulībai.
Lasi arī: Tests, kas beidzot atbildēs uz jautājumu, kas tu patiesībā esi: intraverts vai ekstraverts
Dzīve civillaulībā
Mana paaudze tika audzināta “pārejas” periodā. Tās devīze: ja ļoti gribi, tad vari. Dažas meitenes tajā laikā ievēroja šķīstības noteikumus, bet citas apprecējās “interesantā” situācijā. Vecāku starpā bija diskusijas par šo tēmu, un es kādreiz biju lieciniece līdzīgai sarunai. Man toreiz bija 15 gadu, bet es joprojām atceros mammas vārdus: “Es esmu pārliecināta, ka mana meita to neatnesīs zem sirds!” Tā bija nejaušība vai arī manas mātes vārdi izrādījās pravietiski, bet pirms kāzām es nepaliku stāvoklī, lai gan apprecējos ar pieredzi. Manuprāt, ir grūti palikt neskartai, kad tev ir divdesmit.
Pirms apprecēšanās mēs ar nākamo vīru sešus mēnešus dzīvojām civillaulībā. Mums bija laiks paskatīties vienam uz otru tuvāk un saprast, vai esam gatavi oficiāli reģistrēt savas attiecības. Mēs pārmaiņus apmainījāmies ar priekšlikumiem. Sākumā izteicu domu par kopīgu dzīvi un iedevu vīrietim sava dzīvokļa ārdurvju atslēgas, jo man nebija laika gulēt, kamēr mans puisis skraida šurpu turpu. Mans mīļākais spēra nākamo soli: uzdāvināja man saderināšanās gredzenu, un pēc pāris mēnešiem piedāvāja sarakstīties. Es piekritu, un mēs oficiāli kļuvām par laulātajiem.
Turpinājums nākošajā lapā…