Pirmkārt, liela daļa šo palieku dosies Zemes virzienā, radot Mēness meteorītu lietu. Pilsētas tiks iznīcinātas, būs kontinenti, kas tiks noslaucīti no Zemes virsmas. Tad mēs sāksim prātot, vai Mēness uzspirdzināšana tiešām bija tik laba doma.
Atlikušais Mēness materiāls sāks riņķot apkārt Zemes orbītai, izveidojot mūsu zemei apkārt riņķi. Taču šis riņķis, pretēji kā ir Saturnam, noteikti nestāvēs mierīgi uz vietas. Periodiski, līdz pat brīdim, kad Zeme vairs nepastāvēs, tās orbītā ielauzīsies un uz virsmas kritīs meteorīti. Kopš tā brīža mēs būsim nemitīgā trauksmē par iespējamiem meteorītiem jebkurā dienas brīdī.
Taču ar to vien Mēness ar mums vēl nebūs nokārtojis darīšanas. Vai jūs kaut reizi esat pamanījuši uz Mēness esošos krāterus? Tie izveidojās tādēļ, ka Mēness pasargāja mūs no lieliem meteorītiem, kuri līdz Zemei nemaz nenokļuva. Līdzko Mēness uz apvāršņa vairs nebūs, mēs kļūsim daudz atklātāki un ievainojamāki citu meteorītu acīs.
Saprotams, ka viena no Mēness ievērojamākajām ietekmēm ir (vai bija) paisumi. Kad Mēness vairs nebūs, pasaules okeāni kļūs daudz mierīgāki. Taču okeānus joprojām ietekmēs saules paisumi, tādēļ sērfotājiem netiktu pilnībā atņemti viļņi. Lielā mērā okeāni tiešām kļūtu stipri mierīgāki.
Tas ievērojami ietekmēs dzīvību uz Zemes. Kad uz Zemes pirmo reizi plūdmaiņu baseinos attīstījās dzīvība, tas viss bija pateicoties Mēness gravitācijas spiedienam, kas ļāva dzīvām radībām izplatīties dažādās ūdenstilpēs, šādi pārvietojoties pa visu pasauli. Brīdī, kad mēs jau atrodamies uz šīs pasaules, dzīvībai no ūdeņiem vairs nebūs tik viegli pārvietoties. Okeānu plūsmu maiņa zudīs, šādi ievērojami sarūkot barības vielām, jo to aprite vienkārši beigsies. Tā rezultātā tūkstošiem (iespējams, pat miljoniem) sugu vienkārši izmirs.
Arī tagad Mēness vēl nav līdz galam izrēķinājies ar mums. Redziet, Mēness veidoja aptuveni vienu astoņdesmito daļu no Zemes un Mēness masas sistēmas. Mēness zaudējums tiešā veidā ietekmē Zemes orbītu, rotāciju un šūpošanos. Bez Mēness, kas darbojās kā stabilizators, Zeme sāks aizvien vairāk un vairāk šūpoties, padarot gadalaiku maiņu neprognozējamu, un orbītu ap Sauli – sākot ar viegli un beidzot ar masīvi eliptisku. Tagad mēs riņķojam ap Sauli masīvā, nestabilā un svārstīgā orbītā.
Lasi arī: Egils Līcītis: Pilsētniekiem atvērušās acis, kā saimnieko pilsētas tēvi
Tā kā Zeme nožēlo savu neapdomīgo rīcību iznīcināt Mēnesi, ir jau par vēlu kaut ko vērst par labu. Ja cilvēce izdzīvos nemitīgo Mēness palieku-meteorītu bombardēšanu un citas kosmosa iežu atliekas, lielākās daļas sugu izmiršanu uz planētas, un, visbeidzot, katastrofālas sezonālās pārmaiņas, tad, iespējams, uzspirdzināt Mēnesi nebūt nebija tik slikta ideja.
Visādi citādi, mēs neiesakām to darīt. Kādēļ gan Mēness vietā neatbrīvoties no Saules?!