Ogres rajona tiesa, tostarp balstoties 1969. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnīcā, kā arī interneta enciklopēdijas “Vikipēdija” resursos, tomēr nākusi pie šāda slēdziena: “Virsrakstā nosaucot Vladislavu Laizānu par kolaborantu, atbildētājs ir aizskāris prasītāju godu un cieņu, nepamatoti nosaucot prasītāju mirušo ģimenes locekli izteikti negatīvā nokrāsā, bez pietiekamiem un neapstrīdamiem pierādījumiem.” Ja šāds spriedums paliktu spēkā, tas nozīmētu, ka turpmāk problēmas varētu rasties ar jebkuras vēsturiskas personības novērtējumu. “Ja uz tādām lietām raudzīsimies tikai caur prizmu “var tiešā veidā pierādīt vai nevar”, tad kāpēc Aušvicas koncentrācija nometnes grāmatvežus un sanitārus tiesā, bet cilvēku, kurš Staļina laikā strādājis labošanas darbu nometnē gulagā ne? Tā ir tā analoģija!” uzskata Liepiņš. “Naivi domāt, ka Vladislavs Laizāns neapzinājās, ar ko nodarbojas. 1949. gadā viņš bija Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta komjaunatnes sekretārs. Nav noslēpums, ka 1949. gada deportāciju īstenošanā piedalījās gan miliči, gan partijas un komjaunatnes aktīvisti. Protams, nevaru apgalvot, ka arī tieši viņš ar to nodarbojās, taču tikpat labi nevar apgalvot, ka viņš tur nekā nedarīja.”
Deportācijas notika 1949. gada 25. martā, bet jau tā paša gada septembrī Laizāns Vladislavs Antona dēls brīvprātīgi devās mācīties uz PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolu. Savukārt spriedumā lasāms: “Nav iegūti pierādījumi un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka Laizāns iestājies dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām.”
“Es arī nodalītu kolaborāciju 1949. gadā no kolaborācijas, piemēram, 1965. gadā. Taču 1949. nav 1965. gads!” neizpratni neslēpj G. Liepiņš.
Pēc virsnieku skolas beigšanas 1952. gadā Rīgā V. Laizānu norīkoja operatīvā pilnvarotā – izmeklētāja darbam gulaga nometnēs PSRS Tālajos Austrumos, Komsomoļskā pie Amūras, kur ieslodzījumā atradās arī daudzi represētie latvieši. Visticamāk, turp viņu nosūtīja tieši kā Latvijas apstākļu pazinēju un valodas pratēju. Tomēr Ogres tiesa apmierinājusi prasību atzīt par nepatiesu arī rakstā minēto: “Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos (..) [ietilpa] jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.” Tiesas ieskatā, tas nav uzskatāms par patiesību, “jo ieslodzīto krimināllietas bija jau izskatītas, kad ieslodzītie nonāca nometnē”.
Dīvaini, jo jebkurš padomju represiju pētnieks nosauks piemērus, kad apcietinātie tiesas lēmumus saņēma tikai nometnēs un, pat ja spriedums bija, arī nometnēs uz vietas vēl gatavoja lietas par “pretpadomju aģitāciju” un tamlīdzīgi. PSRS nebija tiesiska valsts un operatīvā darbinieka “darbs” ar gulaga” ieslodzītajiem ne gluži pilnībā atbilda mūsdienu priekšstatiem. Tāpat apgalvot, ka gulaga ieslodzītie nebija fiziski un morāli pazemoti, būtu diezgan absurdi.
Ogres tiesa ir palikusi ieskatos, ka G. Liepiņa rakstā kritizētā V. Laizāna slavināšana grāmatā “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti” un vēsturnieka vērtējumi, ka tā “tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu” un “iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem”, atzīstami par
“nepatiesiem”. G. Liepiņa komentārs: “Es varētu ieteikt palasīt VDK lietas un bijušo ieslodzīto atmiņas. Krimināllietās parādās labi ja divi, trīs vai četri represīvo orgānu pārstāvju uzvārdi. Tur neparādīsies katra konvoja priekšnieks vai katrs uzraugs. Atmiņās izlasīsiet, ka pratināšanās bieži piedalījās ne jau viens cilvēks. Bet protokolos jau pārējie neparādīsies.”
Tiesa spriedusi, ka G. Liepiņa publikācijā par tādiem, kas pauž nepatiesību, atzīstami septiņi fragmenti. Centrālais tomēr paliek, kā mūsu valstī raugās uz kolaborācijas jautājumu ar padomju režīmu, jo šāds spriedums rada precedentu.
LIETAS BŪTĪBA: par ko bija tiesvedība
Prasītāji Juris Laizāns un Vera Laizāne 2016. gada 24. februārī iesniedza Ogres rajona tiesā prasību pret SIA “Daugavas balss” un vēsturnieku Gati Liepiņu par interneta portālā “daugavasbalss.lv” publicētu nepatiesu ziņu atsaukšanu un morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un piedziņu. Prasītāji apgalvoja, ka aizskarts mirušā tēva un vīra Vladislava Laizāna gods un cieņa, kā arī celta nepamatota neslava visai ģimenei. Prasību iesniedza saistībā ar G. Liepiņa publikāciju “Ogres kolaboranta slavināšana” tā paša gada janvārī minētajā portālā (šis raksts 2016. gada 26. janvārī tika publicēts arī “la.lv”, tāpat žurnāla “Ir” portālā). G. Liepiņš savā publikācijā bija vērsis uzmanību uz 2015. gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdoto grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”. Tajā cildinoši un vienpusēji attēlots bijušais PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieks, agrākais Ogres izpildu komitejas priekšsēdētājs Vladislavs Laizāns, kura mūža gājums liecina par…
Pilnu rakstu varat izlasīt portālā la.lv, spiežot ŠEIT
Avots:
