“Noteikti pārsūdzēšu!” februāra pēdējā dienā saņēmis Ogres rajona tiesas sprieduma tekstu lietā par divus gadus vecu publikāciju, laikrakstam Latvijas avīze saka vēsturnieks, Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Gatis Liepiņš.
Tiesa ir atzinusi, ka bijušā padomju gulaga nometņu darbinieka, miliča un Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja, šobrīd jau mirušā Vladislava Laizāna nosaukšana par padomju kolaborantu nozīmē teikt nepatiesību un nodarīt morālo kaitējumu viņa dēlam Jurim Laizānam, kā arī atraitnei Verai Laizānei.
“Kopumā man rodas iespaids, ka šis tiesas spriedums var radīt ļoti negatīvu precedentu, jo tas pēc būtības attaisno sadarbību ar padomju režīmu un tas ir nopietns uzbrukums vārda brīvībai,” secina Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vēsturniece Daina Bleiere.
“Kad saņēmu sprieduma tekstu, man radās iespaids, ka atrodos aizspogulijā,” teic G. Liepiņš un uzsver, ka, viņa skatījumā, tiesa, lemjot par 2016. gada publikācijā “Ogres kolaboranta slavināšana” teikto, pilnībā ignorējusi kontekstu, kādā raksts tapa, un nav nošķīrusi viedokļus no faktiem. Pats būtiskākais šajā lietā tomēr ir tiesas nostāja strīdā par autora tiesībām saukt raksta varoni par kolaborantu. Akadēmiskas diskusijas par to, kas padomju laikā uzskatāms par kolaborāciju, vēsturnieku starpā patiešām notiek, tomēr tiesneša A. Nagļa apstiprināto spriedumu var itin vienkārši traktēt arī tā, kā kolaborācijas jēdzienu acīmredzot iztēlojas abi prasītāji – proti, ka kolaboranti bija tikai vācu okupācijas laikā, bet ne padomju. “Saeima ir atzinusi, ka PSRS Latviju 1940. gadā okupēja pirmo, 1944./1945. gadā otro reizi, bet pa vidu vēl bija vācu okupācija. Šīs trīs okupācijas ir neapstrīdami bijušas. Nesaprotu, kāpēc man nav tiesību paust viedokli un saukt par kolaborantu cilvēku, kurš strādājis gulaga nometnē, kur atradās politieslodzītie latvieši, un kurš pēc tam bijis Ogres izpildkomitejas priekšsēdētājs!” saka vēsturnieks.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu vairāk par Latvijas avīzes publikāciju
