Dzīve ir dārgāka, zini…
“Nu, esiet pacietīgi. Esi kluss. Dariet to, ko viņiem vajag – kāpēc strīdēties?” – viss ir patiesi un pareizi. Strīdēties tiešām nav jēgas. Var tikai nomirt, bet nav jāstrīdas. Tas ir slikti – strīds. Bet jebkura adaptācija, kā rakstīja gudrais Freids, ir maza nāve.
Katru reizi, kad nākas izturēt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar tavām iekšējām vadlīnijām un vērtībām, neliela personības daļa iet bojā. Ir neliela psiholoģiska nāve.
Un formula ir vienkārša: vispirms psiholoģiskā nāve, tad sociālā, tad bioloģiskā. Emocijas nekur nepazūd, tās paliek iekšā un mūs nogalina. Lai gan mēs smaidām un laipni sarunājamies ar cilvēku, kura idejas, rīcība un runa ir mums pilnīgā pretrunā.
Lasi arī: Ja tu noved cilvēku līdz vienaldzībai, viņš no turienes neatgriezīsies
Bet tev ir jāstāv blakus paplātei un salvetei, uzmācīgi smaidot un ar galvu, gaidot dzeramnaudu. Lai gan padoms ir apšaubāms, tas ir tikai strīda neesamība. Un spēju palikt patīkamam cilvēkam nepatīkama cilvēka acīs. Citu labumu parasti nav. Un atlīdzība ir briesmīga.
Katra adaptācija ir maza nāve. Varbūt smadzeņu neironi mirst, varbūt dvēseles gabals izžūst un iet bojā, taču tā ir bīstama un kaitīga lieta, lai pastāvīgi pielāgotos un smaidītu. Un stāvēt kājnieka pozā pie galda, gaidot pavēli…
Diplomātijā ir savādāk. Šī ir zinātne par to, kā veidot attiecības uz līdzvērtīgiem pamatiem, gūstot savstarpēju labumu un saglabājot mieru. Un pielāgošanās un pacietība ir bīstamas lietas. Mums nav jādara tas, ko viņi vēlas, ja mēs to nevēlamies. Un nav jāklusē, ja jāatbild.
Dzīve ir dārgāka, jūs zināt. Un veselību ar dzeramnaudu nevar nopirkt. Un jāpielāgojas nevis sīkajiem tirāniem ar uzpūstu pašcieņu, bet gan dzīvei. Lai izdzīvotu, dzīvotu un iepriecinātu citus ar sava darba augļiem.
