Pagājušajā nedēļā Latvijas skolās notika angļu valodas eksāmens. To kārtoja arī pedagoģes Antras Žildes skolēni, kurus viņa pirmo reizi ieraudzīja tieši eksāmenā. Tā ir mana darba īpatnība, stāsta Antra, kura ir Rīgas Tālmācības vidusskolas angļu valodas skolotāja. Skolotāja darbs ir sūtība, un labam pedagogam mūsdienās jābūt kā gidam, kurš norāda bērniem pareizo virzienu, nevis visur ved pie rokas.
Būt par skolotāju, tā ir sūtība
Tas, ka esmu skolotāja, ir diezgan likumsakarīgi, jo abi mani vecāki arī bija pedagogi, es vienkārši nevarēju iedomāties neko citu. Tomēr pirms kļūt par pedagoģi, es ar sarkano diplomu absolvēju Latvijas Lauksaimniecības universitāti, iegūstot pārtikas inženiera – tehnologa grādu. Studiju laikā iepazinos arī ar savu vīru, par ko vecāki jokoja, ka, studējot pedagoģiju, tas neizdotos, jo tolaik tur studēja lielākoties tikai meitenes. Uzskatu, ka būt par skolotāju, tā ir sūtība. Ja kādam ir lemts kļūt par skolotāju, tā arī notiks. Dzīve piespieda izvēlēties tieši angļu valodu, jo Latvija bija atguvusi neatkarību un sabiedrība sāka izjust nepieciešamību pēc šīs valodas prasmēm. Bija skaidrs, ka tā būs pieprasīta arī nākotnē. Tā kā vecāki bija fizikas un matemātikas skolotāji, es nekad dzīvē nebūtu domājusi, ka mana joma būs tieši angļu valoda, mīlēju matemātiku visu savu mūžu. Tomēr bērnībā apgūtās valodas prasmes specializētajā angļu vidusskolā, vēlāk Latvijas Universitātē un matemātiskā domāšana palīdz man loģiski un racionāli pasniegt angļu valodu.
Labam pedagogam jābūt kā gidam
Šobrīd esmu angļu valodas skolotāja ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, turklāt šī pieredze ir ļoti dažāda – pašos pirmsākumos mācīju angļu valodu vakarskolā, pēc tam Nacionālo bruņoto spēku aviācijas bāzē Lielvārdē, tāpat esmu bijusi pedagoģe prestižā ģimnāzijā, darbojusies arī pieaugušo izglītībā un pēdējos piecus gadus arī tālmācībā. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja pavērot un salīdzināt, kā mainās jauniešu valodu zināšanas, mācīšanās stils un attieksme pret skolu un skolotāju. Mūsdienās angļu valodu zina gandrīz ikviens, protams, atšķiras prasmju līmenis. Tāpēc mainās arī pedagoga misija un darba stils. Uzskatu, ka mūsdienās labam pedagogam jābūt kā gidam, kas palīdz orientēties piedāvātajos materiālos.
Tālmācība no pedagoga prasa vairāk
Šobrīd zināmā mērā esmu skolotāja monitorā – strādājot tālmācība ir gan plusi, gan mīnusi. Būt skolotājam tālmācībā ne vienmēr ir viegli, jo nav iespējas redzēt bērna acis un saņemt „atgriezenisko saiti”. Saziņa notiek tikai e-pastā vai čata lodziņā. Domāju, ka šāda mācību forma no paša pedagoga prasa daudz vairāk. Mana mēraukla ir sirdsapziņa, tāpēc katram 40 minūšu vebināram gatavojos gandrīz nedēļu. 40 minūtes vienai nodarbībai nav daudz, tāpēc man ļoti rūpīgi jāpārdomā, ko tajās iekļaut – kādus video ieteikt noskatīties, kādās interneta lapās aicināt meklēt papildus informāciju u.tml. Nevaru sakopēt materiālus un dot skolēniem, tā vietā man ir jāiesaka tiešsaistes vingrinājumu lapas un mobilās aplikācijas, kur katrs, izpildot uzdevumus, redz savas kļūdas un saņem pareizo atbilžu skaidrojumus. Darbs tālmācībā liek sekot līdzi aktuālākajam un neļauj atpalikt no 21. gadsimta jauniešiem un viņu interesēm. To var raksturot ar frāzi „piedāvājums seko pieprasījumam”.
Pirmo reizi satiek skolēnus tikai eksāmenā
Vienmēr saviem skolēniem esmu teikusi – jūs varat darīt visu, ja vien darāt to angliski. Labi apzinos, ka valodas prasmes var papildināt arī ar mūzikas klausīšanos, filmu skatīšanos, spēlēm u.tml. Protams, vienmēr atgādinu, ka formālā un neformālā angļu valoda atšķiras, tāpēc paralēli iepriekš minētajiem mācīšanās veidam skolēni raksta arī esejas. Un tajās ļoti skaidri iezīmējas izaugsme – kā skolēns raksta, uzsākot mācības, un kādi šie darbi ir pēdējā gadā pirms eksāmena. Kā jau minēju, mazliet pietrūkst tiešās saiknes ar bērniem – savus skolēnus klātienē pirmo reizi satieku tikai eksāmena dienā. Taču no otras puses, tā ir arī priekšrocība. Mācību gada laikā redzu tikai skolēnu iesniegtos darbus un vērtēju tikai pēc zināšanām, spējām un prasmēm. Reizēm ir interesanti, ka skolēns, kurš visu gadu pildījis uzdevumus viduvējā līmenī, eksāmena dienā pārsteidz ar spožām runāšanas prasmēm.
Darbs attīsta mani kā personību
Jāatzīst, nekad nebiju domājusi, ka strādāšu tālmācībā un ka varēšu mācīt jauniešus tikai izmantojot datoru. Pirms pieciem gadiem piekritu šim darbam, jo sapratu, ka tā varu iet līdzi laikam. Un, lai gan kādreiz domāju, ka es un dators ir divas nesavienojamas lietas, pa šiem gadiem esmu ļoti daudz iemācījusies. Par to lielākā pateicība pienākas tieši maniem skolēniem. Šis darbs ir attīstījis mani kā personību un iemācījis dzīvot 21. gadsimtā.
Domāju, man piekritīs daudzi pedagogi, ja teikšu – mūsdienu bērni un jaunieši paceļ latiņu, un skolotājam ir jāspēj turēt līdzi – ir jāatbilst viņu līmenim. Tikai tā var ieinteresēt un mudināt mācīties. Latiņa ir uzlikta augstu – šobrīd tālmācība noteikti ir ar augošu kvalitātes rādītāju. To izvēlas jaunieši, kuri zina, ko vēlas no dzīves. Viņi negrib tērēt laiku skolas solā, bet ātrāk īstenot savus plānus un sasniegt aizvien augstākus mērķus. Jaunieši vēlas mācīties ātrāk, viņi ir droši, zinoši un pārliecināti par savu nākotni. Tāpēc arī es uzskatu, ka nākotne būs gaiša un cerīga, pateicoties šādiem jauniešiem.
Tālmācība ir pierādījusi savu nepieciešamību
Piecu gadu laikā manī pašā ir mainījusies attieksme pret tālmācību, tomēr aizvien jūtu, ka sabiedrībā virmo dažādi stereotipi. Es vēlos aicināt aizdomāties, kāpēc šāda mācību forma vispār ir radusies? Arī izglītības tirgū mainās pieprasījums un piedāvājums, tāpat kā citās nozarēs. Nav iespējamas pārmaiņas sabiedrībā, ja tās neskar arī izglītības nozari. Tieši tāpēc desmit gadus atpakaļ Latvijā tika ieviesta tālmācība, kas pašlaik ieņem stabilu vietu nozarē. Mūsu valstī ir izdarīts tik daudz, kas pakāpeniski ir grāvis izglītības sistēmu, piemēram, likvidētas daudzas lauku skolas utt. Tāpēc arvien vairāk ir tādu bērnu un jauniešu, kuriem līdz skolai jāmēro tāls ceļš, kā arī tādu, kuri devušies līdzi vecākiem un dzīvo ārvalstīs. Jāapzinās, ka, izmantojot tālmācību, viņiem ir iespēja iegūt izglītību tepat Latvijā, kas nereti ir daudz vieglāk un lētāk kā ārzemēs. Vēl ir arī gudrie, aizņemtie un radošie jaunieši, kuru dzīvi piepilda sports, mūzika un hobiji, kas jau pāraug profesionālā līmenī – arī viņi ne vienmēr var iekļauties tradicionālajā mācību formātā, jo sanāk iekavēt mācību vielu, kad ir izbraukumi, treniņi vai sacensības. Tā ir arī atbilde vispārizglītojošo vidusskolu vadībām, kāpēc arvien vairāk skolēnu nomaina ierastās mācību formas pret tālmācību.
Šajos gados esmu sastapusi daudzus motivētus, radošus, pašapzinīgus un mērķtiecīgus jauniešus. Tādus, kuri paši cenšas atrast savu vietu dzīvē, un tieši viņi nākotnē veidos Latviju un būs tās mugurkauls.
