Viņa vecmāmiņa, pieredzējusi medmāsa, uzņēmās rūpes par zēnu mājās. Viņa Māršalu raksturo kā skaistu, drosmīgu zēnu.
Nekontrolējamo krampju un trīces dēļ zēns dienas laikā nokrita uz zemes aptuveni 40 reizes. Lai gan Sli**ba atņēma zēnam jebkādu prieku dzīvē, viņa vecmāmiņa Elsija saka, ka zēns nevienu reizi neraudāja, nesūdzējās un nekad nepadevās.
Kad viņš zaudēja spēju staigāt, viņš sāka rāpot. Kad viņam sāka sagādāt grūtības ēšana ar dakšiņu un nazīti, viņš sāka izmantot divas dakšiņas, lai ieliktu mutē ēdienu. Un pat tad, kad viņš bija piesiets pie gultas, viņš turpināja smaidīt. Viņa dzīvesprieks mani pārsteidza,” saka Māršala vecmāmiņa.
Kad zēna laiks jau gāja uz beigām, viņš uzrakstīja vēstuli saviem mīļajiem cilvēkiem. Vēstule tika publicēta vietnē Facebook un tagad ir aizkustinājusi ļoti daudz lasītāju siržu.
Lasi vēl: “Manas kājas nepārstāj augt”- topošā līgava stāsta par šausmīgo slimību!
Lūk, kas bija rakstīts vēstulē:
Mīļie draugi,
Šī būs mana pēdējā vēstule, jo, kad lasīsiet šo, es jau būšu debesīs. Un tas nekas – man vecmāmiņa visu par to ir izstāstījusi – izstāstīja par visām brīnišķīgajām lietām, ko es tur varēšu darīt. Tur būs daudz slidkalniņu, zemeņu un kūciņu – es atkal būšu spējīgs ēst pats, varēšu skriet un skatīties video. Es uztraucos, ka man varētu pietrūkt cilvēki, ko mīlu, un ka tas mani varētu padarīt bēdīgu, bet vecmāmiņa teica, ka to cilvēku mīlestība pret mani ir tik spēcīga, ka man būs sajūta, ka viņi ir turpat blakus. Vecmāmiņa saka, ka es esmu pats drosmīgākais puika. Kad Batena Sli**ba man liedza izmantot iPad vai pašrocīgi ēst, vai spēlēt spēles, es tik un tā turpināju smaidīt. Es nekad neraudāju, kad turpināju krist neskaitāmas reizes, vai arī tad, kad vairs nebija iespējams paēst pašam un kad vēderā bija jāievieto caurule. Vecmāmiņa saka, ka es vienkārši pieņēmu visu, kas ar mani notika un es turpināju smieties, kamēr vien biju spējīgs to darīt.
Un tad, kad vairs nespēju ne pakustēties, ne runāt, ne redzēt, man patika klausīties, kā vecmāmiņa lasīja visas tās vēstules, ko man rakstīja mani draugi. Jūs esat bijuši ar mani un atbalstījuši mani, un es vēlos jums pateikties no visiem sirds dziļumiem. Bet nu man ir jāsaka ardievas. Esiet laimīgi par mani – par to, ka vairs neesmu iesprostots ķermenī, kas mani atturēja no manas bērnības izbaudīšanas. Tagad esmu brīvs darīt visas lietas, kas man tik ļoti ir pietrūkušas. Sūtu jums daudz mīlestības,
Māršals.”
Avots: shareably.com
Skumja vēstule. 🙁