Jaunā mācību gada priekšvakarā Neatkarīgā izglītības biedrībā vērsa sabiedrības uzmanību uz būtisku problēmu – zemo skolotāju profesijas prestižu, apņemoties uzlabot situāciju. Biedrības valdes locekle, profesore Zanda Rubene uzsver – lai labotu situāciju, ir jāsaprot tās cēloņi. Savā viedoklī viņa skaidro, ka zemo prestižu ietekmē gan masu izglītība, gan sabiedrībā izplatītā neuzticēšanās kopumā.
Nevis skolotājs nav prestižs, bet gan izglītības kā sociāla sistēma
Patiesību sakot, ne jau tikai skolotāja profesija nešķiet prestiža, bet gan izglītība kā institūcija kopumā. Vienīgi sabiedrības un skolēnu izpratne par to tiek projicētā uz skolotāju. Lielākā daļa skolu Latvijā joprojām ir ļoti konservatīvas. Tas, kas notiek skolās, bieži neatbilst aktuālajām sociālajām prasībām. Skolotājs tajās darbojas stingrā sistēmā, viņš ir pakļauts rāmjiem un ierobežojumiem, kas apslāpē gan viņa, gan rezultātā arī skolēnu radošumu. Taču izglītība ir instruments, kas palīdz mums kļūt par sociāli rīcībspējīgām būtnēm, tādēļ skolotāja profesija ir ļoti būtiska. Tieši pedagogs palīdz attīstīties visiem iespējamiem bērnu talantiem. Man ir liels prieks, ka pārmaiņas skolās jau ir sākušās – tajās ienāk aizvien vairāk inovāciju, arī profesijas saturs mainās, kļūstot aizvien mūsdienīgāks. Skola 2030 nesīs principiālas konceptuālas pārmaiņas – skolotājiem būs lielākas iespējas un arī lielāka atbildība. Izglītības standarti definēs tikai iznākumu, bet procesu, kā līdz tam nonākt, regulēs skolotājs. Būtiskākais ir nonākt pie mērķa – skolēna ar 21. gadsimtam atbilstošām prasmēm.
Skolotājs nav brīnumdaris
Ja skolā neiemāca to, kas ir nepieciešams dzīvē, arī tas var ietekmēt skolotāja prestižu, jo viņš taču ir tas, kurš bērniem palīdz apgūt zināšanas, prasmes un attieksmes. Taču jāaizdomājas tālāk par redzamo līniju – šobrīd skolotājs neveido mācību saturu, viņa darbības ir stingri reglamentētas. Taču var būt arī citādāk – spilgts piemērs ir Somija, kurā skolotāja prestižs ir ļoti augsts, kaut gan tā nav augstāk atalgotā profesija. Šajā valstī pedagogiem ir daudz lielāka rīcības brīvība, ko skaidri parāda valstī populārais sauklis – Mēs ticam skolotājiem (In Teachers We Trust)! Latvijā neuzticēšanās ir liela problēma – mēs neuzticamies, ne tikai skolotājiem, bet arī valdībai, ārstiem, policistiem un viens otram. Jautājums, vai mēs vispār uzticamies paši sev? Skolotājiem ir jāuzticas, viņi ir profesionāļi, taču tajā pašā laikā nevajag jaukt uzticēšanos un pārāk augstas ekspektācijas (gaidas). Ja uz skolotāju liktās gaidas ir neadekvāti augstas, tās var neattaisnoties, un neuzticība tikai pieaugs. Neizvirzīsim neiespējamo – skolotāji nav brīnumdari, ja nu vienīgi Cūkkārpas skolā no grāmatas par Hariju Poteru.
Nejaucies, kad pieaugušie runā
No skolotājiem nevar pieprasīt to pašu, ko pirms desmitiem gadu, jo bērni mūsdienās ir mainījušies. Demokrātiskā sabiedrībā ir notikusi arī audzināšanas liberalizācija. Skolotāju un arī vecāku vērtība aizvien vairāk līdzsvarojas ar bērnu. Aizvien vairāk runājam un apzināmies bērnu tiesības, noliekot tās līdzās vecākiem un skolotājiem. Paaudze, kas šobrīd ir pieaugušie, savulaik tika audzināti ar mērķi disciplinēt, savukārt mūsdienu bērnu audzināšana ir vērsta uz viņu vajadzību apmierināšanu. Pilnīgi loģiski, ka šādi audzināti bērni nav orientēti uz disciplīnu un nav tik paklausīgi. Viņiem bieži vien nav saprotama frāze – nejaucies, kad pieaugušie runā, ko mūsu paaudze bērnībā dzirdēja ļoti bieži un uztvēra par normu.
Arī jaunākie pētījumi par autoritātes izpratnes pārmaiņām liecina, ka mūsdienu bērni autoritātēm izvirza pavisam citus kritērijus. Ja kādreiz autoritāte bija cilvēks ar augstāku izglītību vai kāds, no kura baidījās un respektēja, tad tagad autoritāte ir cilvēks, kurš runā vienā valodā ar bērniem un izprot viņu problēmas.
Jāmainās ne tikai izglītības sistēmai
Ja izglītības sistēmā konceptuālās pārmaiņas tiks īstenotas pēc būtības, tad uzlabosies arī pedagogu profesijas prestižs. Skola 2030 ir kā start up uzņēmums, kurā iesaistīti visi izglītības sistēmā strādājošie. Turklāt jāmainās ne tikai izglītības sistēmai, bet arī vecākiem – nevar pieprasīt no skolotājiem to, ko pieprasīja pirms divdesmit un trīsdesmit gadiem. Liela daļa vecāku joprojām vēlas, lai skola bērnu disciplinē, tādejādi veidojas pretruna starp skolas mērķiem un audzināšanas mērķiem ģimenē. Sistēmai ir jāmainās visos līmeņos, un ar projektu Skola 2030 tas beidzot notiek. Jā, gan skolotājiem, gan vecākiem ir bažas par šīm pārmaiņām, bet tas ir uz labu! Mums jāļauj skolotājiem strādāt pa jaunam! Jāļauj visiem pilnveidoties un būt radošiem! Visiem tā būs labāk!
