“Man izsakāms jums nava tas,/ cik goda daudz un cienības tam brāļi rādījuši bija./ Bet tagad viņš tos piemānīja.” Daži vēsturnieki domā, ka hronista vārdi jāsaprot tieši, tomēr vairākums tajos saskata sarkasmu. Otrajā vēstures avotā, kurā minēts Namejs, – “Franciska no Moliano izmeklēšanas protokolā 1312. gadā” – atrodamas liecības par iemesliem, kādēļ zemgaļi toreiz sacēlās pret ordeni. Francisks no Moliano bija Romas pāvesta kapelāns un domkungs, kurš pāvesta uzdevumā izmeklēja Vācu ordeņa nelikumīgās darbības Livonijā. Liecinieks, dominikāņu mūks Veseris no Turaidas (Wesserus de Torreyda), cēlies no Zemgales, kur viņa tēvam piederējuši 40 arkli zemes, vēstījis: “Zemgales zemē bijis tāds karalis, vārdā Nameiks (Nameyxe), kas pats bijis kristietis kā citi no Zemgales. Viņš (liecinieks) teica, ka esot dzirdējis stāstām, ka kāds brālis no Vācu ordeņa iecirtis pliķi šim karalim, tādēļ minētais karalis kopā ar citiem no Zemgales esot no ticības atkrituši.” Par sitienu un rupju izturēšanos pret zemgaļu karali stāstījuši arī citi liecinieki. Tiklīdz radās iespēja, Namejs atriebās.
1279. gadā livonieši devās sirojumā uz Lietuvu. Karagājienā ordeņa pusē piedalījās arī kurši un zemgaļi. Kad sirotāji devās atpakaļ, 5. martā, livoniešus pie Aizkraukles panāca lietuviešu karalis Traidenis. Zemgaļi, kam vajadzēja cīnīties vāciešu pusē, pameta kaujas lauku. “Atskaņu hronika” stāsta: “Un tad nu kā par nelaimi/ prom devās visi zemgaļi,/ Kad pagāni to manīja,/ tie barā brāļiem uzbruka./ Tad brāļu karogs krita: plaks!/ Tas kristiešiem bij trieciens smags.” Kaujā krita 71 ordeņbrālis. Ordeņa spēki bija iedragāti, un Namejs sāka atklātu karu pret bīskapu un ordeni. Nav zināms, vai vienošanos ar Traideni viņš bija panācis jau pirms Aizkraukles kaujas vai pēc tās, bet turpmāk abi sadarbojās. Maijā vai jūnija sākumā zemgaļi uzbruka Tērvetei. Vispirms priekšpilī nokāva visus kristiešus. Tad sekoja uzbrukums pašai pilij, kurā pēc “Atskaņu hronikas” ziņām, atradās 15 ordeņbrāļi. Lai gan skaits var šķist neliels, jāņem vērā, ka brāļu daudzums ordenī principā nebija liels. Visās 13. gadsimta kaujās pilis tiek ieņemtas samērā reti. Frontāli uzbrukumi, pat ja lietoja tam laikam modernās akmeņu metamās mašīnas, reti beidzās ar ielaušanos pilī. Ja uzbrucēju pārsvars bija skaidri redzams, parasti sāka pārrunas par padošanās noteikumiem. Iespējams, nespējot samierināties ar domu, ka zemgaļiem izdevās ieņemt ordeņbrāļu sargāto pili arī bez metamo mašīnu palīdzības, “Atskaņu hronikas” autors vainu uzvēlis kādam “nelietim” – stopniekam Bertoldam, kuru zemgaļi sagūstījuši un kurš tiem iemācījis lietot arbaletu – ieroci, kuru līdz tam lietoja tikai vācieši. Kaujas laikā gājusi bojā arī kāda sieviete – ordeņa māsa. Tērvetē sagūstītos ordeņbrāļus nosūtīja uz Lietuvu, bet vienam izpildīja nāvessodu – iedzina karavīru loka vidū un sakapāja. Pamats domāt, ka tas bijis brālis, kurš iecirtis liktenīgo pļauku Namejam. Līdzīgi zemgaļi rīkosies 1287. gadā pēc Garozes kaujas. Tad kādu no sagūstītajiem brāļiem piesēja zirga mugurā un nomētāja kaujas vālēm. Garozes kaujā bija kritis vārdā nenosaukts zemgaļu vadonis. Gūstekņa publiskā nonāvēšana varēja būt sods, kas pienācās personai, kura apvainojusi vai nogalinājusi zemgaļu vadoni.
Nameja viltība
1279. gada vasarā ordenis saņēma papildspēkus no Prūsijas un sarīkoja karagājienu pret Tērvetes un Dobeles novadiem. Ordeņa karaspēkā iesaistīja arī kuršus. Dobeles pilsētu nodedzināja, bet pili ieņemt nespēja. Turklāt pils vārtu priekšā karagājiena vadītājs Kuldīgas fogts Johans no Ohtenhauzenes gandrīz zaudēja dzīvību: “Kāds varonis tad pēdīgi pa ķiveri tam ieblieza tā, ka tas zemē nogāzās.”
Pilnu rakstu vari izlasīt portālā la.lv, spiežot ŠEIT
Avots:
