Vienīgais karalis
Namejs ir viens no retajiem vietējiem valdniekiem, kuru hronikās dēvē par karali (rex) vai ķēniņu (kunic). Viņš saukts arī par karavadoni (houbet, houbetman). Namejs ir vienīgais, kuru godā par visas savas zemes karali, tas ir – Zemgales karali (rex Semigalie). Pirmo reizi Nameja vārdu nosauc “Vecākajā Atskaņu hronikā” – vienā no diviem vēstures avotiem, kuros viņš minēts. Tas notiek saistībā ar 1279. gada notikumiem, kad zemgaļi devās padzīt vāciešus no Tērvetes. Pieņem, ka Namejs bijis starp zemgaļu vecākajiem, kuri 1272. gadā noslēdza miera līgumu ar Vācu ordeni un Rīgas arhibīskapu par desmitās tiesas samazināšanu un tās aizstāšanu ar mazāku maksājumu – kunga tiesu. Ko tas īsti nozīmēja?
13. gadsimta 70. – 80. gados teju visas Baltijas tautas, izņemot lietuviešus un žemaišus, bija pakļāvušās krustnešu spiedienam. Vietējās tautas skaitījās pieņēmušas kristietību, maksāja desmito tiesu baznīcas uzturēšanai un pildīja kara klaušas – piedalījās bīskapa vai ordeņa rīkotajos karagājienos. Nepatīkama bija fogta, latviski saukta par soģi, uzņemšana. Tiesas spriešana, kas parasti notika trīs reizes gadā, notika vācu soģa vadībā. Viņš arī iekasēja pagasta un kunga tiesu, bet nepieciešamības gadījumā aicināja uz karu. Pakļaušanās ieguvums bija militāri spēcīgs sabiedrotais cīņā ar kaimiņiem, ar kuriem rēķini bija kārtoti gadsimtiem ilgi. Latgaļiem tādi bija igauņi un krievi, zemgaļiem – leiši, krievi arī lībieši. Ja karagājiens bija veiksmīgs, visi kopīgi dalīja kara laupījumu. Daži no vietējiem dižciltīgajiem, kā Tālavas valdnieka Tālibalda dēli, kuri jau pirms tam bija pieņēmuši pareizticību no krieviem, to labprātīgi nomainīja pret katolicismu un pievienojās krusta karotājiem. Tomēr aizvainojums par patstāvības zaudējumu kareivīgo tautu apziņā gruzdēja. Soģu klātbūtni piecieta ar grūtībām; provocējošas darbības no ordeņbrāļu puses vai soģa alkatība ātri spēja izraisīt nemierus. Tajos vispirms cieta soģi – labākā gadījumā viņus izmeta no pils, sliktākajā – nogalināja.
Par to, ka Namejs bijis viens no zemgaļu vecākajiem, nav šaubu. Tāpat nav šaubu, ka kara laikā viņam pakļāvās visi brīvie zemgaļi. Neskaidrs paliek, vai viņš tika uzskatīts vai vismaz pats sevi postulēja par visu zemgaļu valdnieku arī miera laikā. Abu izcilāko zemgaļu valdnieku – Viestarda un Nameja – rezidence bija Tērvetes pils. Abus gan šķir gadu desmiti – Viestards pazūd no vēstures skatuves ap 1230. gadu, Namejs uznāk 1279. gadā. Ir pamats domāt, ka zemgaļiem jau bija izveidojusies valdnieku dinastija ar sēdekli Tērvetē. Tomēr viss nebija tik gludi. Mežotne, kad vien spēja, rīkojās pēc sava prāta. Viestarda rīcība 1219. gadā, uzbrūkot Mežotnei, pēc tam kad Mežotnes un novada zemgaļi bija pieņēmuši kristietību, nepārprotami liecina par Tērvetes valdnieku centieniem turēt savā varā visus zemgaļus.
Pļauka karalim
Namejs juta personīgu naidu pret ordeni. “Atskaņu hronikas” autors par viņa attiecībām ar ordeņbrāļiem miera periodā raksta:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk