Skolotāja darbs ir viens no grūtākajiem darbiem pasaulē, lai gan, piemēram, Latvijā tas netiek novērtēts pienācīgi.
Tomēr ne vienmēr šis darbs saistās ar patīkamām emocijām, gandarījuma sajūtu, ka esi kādam ko iemācījis. Bērni ir dažādi, katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, tomēr mēdz būt arī par traku.
Skolā var gadīties daudz vairāk dīvainu lietu, nekā tu vispār spētu iedomāties, tomēr šie skolotāji to ir pieredzējuši, kā rezultātā viņi pat ir pametuši savu darbu.
“Man kāds 6 gadus vecs puika acu priekšā izvilka nazi un teica, ka mani nogalinās. Tā bija daudzu citu viņa darīto lietu kulminācija. Trakākais bija tas, ka zēna vecāki apgalvoja, ka viņš mīļākais bērns pasaulē un ka skola noteikti melo par to, ko viņš dara. Rezultātā zēns tika pārcelts uz īpašo skolu pēc tam, kad mēs bijām iesnieguši sūdzības par vairākiem incidentiem. Es vairs pēc tam šo darbu nevarēju izturēt.” /Kawkasp
Lasi vēl: Skolotāja raudošu skolnieci velk aiz matiem pa ceļu (+ VIDEO)
“Skolā, kurā kādreiz strādāju, notika 20 bumbu sprādzienu draudi – katru reizi visiem bija jāevakuējas uz futbola stadionu, kas atrodas milzīgu koku ielenkumā – nav tā labākā vietā 4000 cilvēkiem. Šie gadījumi nekad neiztika bez ievainotajiem. Divi no sprādzienu draudiem rezultējās pamatīgos kautiņos, kurus nācās izšķirt 12 Pol***jas darbiniekiem.” /Pluto_nash
“Es strādāju visas nācijas briesmīgākajā skolā. Lai arī tā bija tikai pamatskola, tikai aptuveni 48% skolēnu gadā to pabeidza. Ir ļoti daudz stāstu. Kāds bērns, kurš gāja cauri visai klasei, lai sāktu žņaugt manu kolēģi, kliedzoši bērni, kuri mētā krēslus, kāds skolēns, kuram visu ķermeni klāja cigarešu apdegumi. Vardarbības gadījumi bija neskaitāmi. Kādi vecāki draudēja mani nogalināt tādēļ, ka viņu zēnam biju iedevis zeķes – viņš ar vienu pāri bija nostaigājis visu gadu!!” /Sirscratchewan
“Es strādāju skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Katru dienu tiku sists, skrāpēts un apspļaudīts – par spīti tam, katru dienu devos uz skolu un centos darīt labāko, ko spēju, šo bērnu labā. Kādu dienu mani izsauca uz ofisu, lai aprunātos. Tas bija ap Ziemassvētku laiku – mājās lietas nebija tajā labākajā kārtībā, bija jādomā par dāvanām, vienvārdsakot, bija daudz stresa. Mana priekšniece teica, ka es izskatos ļoti noraizējies un saguris. Es domāju, ka tas ir jauki, ka viņa to ir pamanījusi, tādēļ atbildēju, ka, jā, man ir šādas, tādas problēmas, uz ko viņa atbildēja, ka man ir sešas nedēļas, lai to mainītu, citādāk man nāksies aiziet no darba. Kopš tās dienas atgriezos darbā, tēlojot, ka viss ir labi, līdz es sapratu, ka tas man pilnīgi neder. Es vairs nebiju skolotājs – biju robots, kurš nedrīkstēja izrādīt nekādu negatīvismu. Tajā pašā nedēļā uzrakstīju atlūgumu. Nekad neesmu atgriezies pie mācīšanas.” /Adalab
“Divi 16 gadus veci puiši klusībā stundas laikā viens otru izaicināja uz kautiņu. Viņi pēkšņi pielēca kājās no saviem krēsliem un gāja viens otram virsū ar milzīgiem nažiem – es biju iespraucies viņiem pa vidu. Es neesmu nekāds “tirliņš”, tomēr abi puiši bija lielāki par mani. Pat nedomājot, sagrābu zēnus aiz apkaklēm un nokliedzos “apsēdieties!”. Nepārstāju trīcēt līdz pat pašam vakaram. Pēc nedēļas nevarēju vairs izturēt un pametu darbu.” /12thKnight
Avots: viralthread.com