59% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka testaments ir labākais formāts mantojuma jautājumu sakārtošanai – tā atklāj Swedbank Finanšu institūta veiktās aptaujas rezultāti. Savukārt 41% iedzīvotāju vērtējumā par tādu uzskatāma savlaicīga īpašumu “pārrakstīšana” izvēlētajai personai.
Līdzīgu tendenci rāda arī Latvijas zvērinātu notāru pieredze. Testamentu sastāda vidēji 3 000 cilvēku katru gadu. “Tā kā mūsu valstī testaments joprojām var tikt sastādīts un glabāts arī mājās, reālais cilvēku skaits, kas rakstiski atstāj informāciju par savu pēdējo gribu, visdrīzāk ir lielāks,” uzsver Jānis Skrastiņš, zvērināts notārs un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs.
Tajā pašā laikā ļoti daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ nekustamo īpašumu izvēlas atdot bērniem vēl savas dzīves laikā. Viens no izplatītākajiem veidiem, ko šādās situācijās cilvēki izvēlas, ir nekustamā īpašuma dāvināšana. Vidēji gadā pie zvērinātiem notāriem Latvijā tiek taisīti aptuveni 2 500 dāvinājuma līgumi. “Populārs tas ir tāpēc, ka ar dāvinājumu nekustamo īpašumu var atdot bez atlīdzības. Taču vienlaikus jāņem vērā, ka dāvinājuma līgumu var apstrīdēt neatņemamās daļas tiesīgie. Piemēram, ja īpašnieks māju uzdāvinājis vienam no bērniem un pārējiem bērniem neatliek viņiem pienākošās neatņemamās daļas, pēc tēva nāves viņiem ir tiesības prasīt, lai tās tiktu izmaksātas. Tāpat būtisks ir jautājums par dāvinātāja tiesībām, jo visbiežāk māja vai dzīvoklis, piemēram, kādam no mazbērniem tiek uzdāvināts ar nodomu, ka vecvecāki tajā turpinās dzīvot līdz mūža galam. Tad līgumā noteikti jāparedz dzīvokļa tiesība, kā arī jāiekļauj aizliegums mazbērniem bez rakstiskas vecvecāku piekrišanas rīkoties ar īpašumu – piemēram, pārdot, ieķīlāt vai izīrēt. Diemžēl daudzos gadījumos tas netiek izdarīts, un pie notāriem nonāk ļoti skaudri stāsti par to, kā cilvēki vecumdienās palikuši gan bez mājokļa, gan bez aprūpes,” stāsta Jānis Skrastiņš.
Gandrīz 80% Latvijas iedzīvotāju, kuri vēršas pie notāriem, lai atstātu mantojumu, nezina, ka savu pēdējo gribu var paust ne tikai testamentā, bet arī mantojuma līgumā. Pašlaik mantojuma līgumus cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos gadā. Mantojuma līgumu savā starpā noslēdz mantojuma atstājējs un viņa izvēlēts mantinieks, un šis līgums nav vienpusēji atsaucams, tātad – abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir noteikta skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu. Mantojuma līgums mantiniekam piešķir nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu. Ja mantojuma līgums attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, ierakstīts zemesgrāmatā, tas ir saistošs arī trešajām personām – mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.
“Nereti vientuļiem cilvēkiem pieder nekustamais īpašums vai kāda cita mantiska vērtība, piemēram, auto, un tad ir saprotamas viņu raizes par to, kam šie īpašumi paliks, ja nav mantinieku. Risinājums, kas turklāt šādiem cilvēkiem var nodrošināt arī to, ka tiek saņemts vecumdienās nepieciešamais elementārais atbalsts un palīdzība, ir uztura līguma noslēgšana ar personu, kura par viņu rūpējas un apkopj apmaiņā pret īpašumu vai citu mantisko vērtību,” skaidro zvērināts notārs Jānis Skrastiņš.
Domājot par to, kā atstāt savu mantu un īpašumu nākamajām paaudzēm, ieteicams konsultēties ar zvērinātu notāru un rūpīgi izvērtēt visus iespējamos veidus. Būtiskākā nianse katrā no tiem ir:
Testaments Cilvēks ir savas mantas īpašnieks līdz mūža galam, nosakot, kā tā sadalāma pēc viņa nāves.
Mantojuma līgums Mantiniekam tiek piešķirtas nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu, tā atstājējs joprojām ir īpašnieks, bet kā viens, tā otrs ar to var rīkoties, tikai savstarpēji saskaņojot darbības.
Dāvinājuma līgums Cilvēks vairs nav savas mantas īpašnieks, un jaunais īpašnieks ir tiesīgs pieņemt jebkādus lēmumus attiecībā uz to.
Uztura līgums Cilvēks vairs nav īpašnieks, taču apmaiņā pret to saņem aprūpes pakalpojumu, kā arī, ja to paredz līgums, ir tiesīgs dzīvot īpašumā līdz mūža galam (ar dzīvokļa tiesību).
