1.Pārmērīga slavēšana bērnam var nākt par sliktu
Pārmērīgas uzslavas, izmantojot tādus vārdus kā, piemēram, „neticami labs” vai „perfekts”, bieži vien tiek teiktas bērniem ar zemu pašnovērtējumu. Šādi mēs cenšamies vairot viņu pašpārliecinātību, taču tas var izraisīt pretēju efektu. Bērni ar zemu pašapziņu pierod pie pārliecīgas slavēšanas, tāpēc izvēlēsies veikt vieglākus uzdevumus, lai tikai nepiedzīvotu neveiksmi. Tādējādi mēs izdarām bērniem lāča pakalpojumu, jo pārmērīgas uzslavas patiesībā var atturēt viņus no centieniem pamēģināt jaunas lietas un papūlēties tikt galā ar jauniem izaicinājumiem.
2.Uzslavē centienus, nevis bērna personiskās īpašības
Tā vietā, lai teiktu „Tu esi lielisks!”, saki „Tu paveici labu darbu!”. Var šķist, ka starp šiem diviem uzslavēšanas veidiem nav īpašas atšķirības, taču tiem var būt liela ietekme uz bērna pašapziņu. Kad mēs slavējam bērna personiskās īpašības, viņi tās sasaista ar pašvērtējumu un neveiksmes gadījumā var noprast, ka viņi paši ir nevērtīgi. Taču – kad mēs uzteicam bērnus par viņu centieniem, viņi tiecas neveiksmi uzskatīt par pagaidu parādību vai iemeslu nepietiekamiem pūliņiem, nevis kā sava rakstura negatīvu iezīmi.
3. Uzteic procesu, nevis bērna personību
Tā vietā, lai teiktu „Tu esi tik gudrs!”, saki – „Tu tik centīgi strādāji pie šī uzdevuma!”. Ja uzteiksi paša bērna personību, viņš var noprast, ka viņam nav jāturpina cītīgi darboties, jo viņš jau ir paveicis lielisku darbu. Savukārt – ja uzslavēsi procesu, tas mudinās tavu atvasi turpināt centienus, lai gūtu jaunus panākumus. Čikāgas un Stenforda universitātes zinātnieki atklājuši, ka tam, kā mēs slavējam savus bērnus, var būt ilgtermiņa efekts. Viņi pētīja bērnus, kas tikko sākuši staigāt, līdz brīdim, kamēr viņiem apritēja astoņi gadi. Tie bērni, kuri saņēma uzslavas par procesu ne tikai labāk spēja izpildīt sarežģītus uzdevumus, bet arī bija pārliecināti, ka spēj mainīt rezultātu, pieliekot lielākas pūles.
Avots: 
