Esmu dusmīgs uz saviem vecākiem, kuri uzdrošinājās nopirkt trīsistabu dzīvokli

Vienistabas dzīvokļa iegāde dažās situācijās kļūst par īstu glābiņu. Jā, tas ir mazs, bet tas ir jūsu. Loģiski būtu, piemēram, ja vecāki nopērk savam bērnam šādu dzīvokli. Lai gan, protams, ne visi vecāki domā tāpat kā šī stāsta varonis.

Andrejs bija viņa vecāku agrs bērns. Varētu pat teikt, ka ārkārtīgi agri vai neplānoti. Sakarā ar to, ka Andreja māte uzzināja par viņas interesanto situāciju, viņai nācās apprecēties ar nedzimušā bērna tēvu. Lai gan pāris domāja par kāzām, tik sasteigta bērna piedzimšana nebija viņu plānos. Turklāt abi vecāki gribēja meiteni.

Bet bija jāpadodas vecāku, draugu, paziņu spiediena rezultātā. Mūžīgais jautājums “ko cilvēki teiks?” sagrāva jaunā pāra plānus. Marina un Jurijs bija spiesti rīkot kāzas, uzaicināt viesus. Lai viss būtu skaisti, bet kā gan citādi? Kamēr Andrejs bija mazs, viss šķita labi. Bet dzīve kļuva nepanesama, kad piedzima viņa jaunākā māsa Valentīna.

Pēc Valentīnas piedzimšanas Andreja vecāki pilnībā aizmirsa, ka viņiem ir dēls. Zēns toreiz mācījās 5. klasē un bija apmulsis par šādu vecāku noskaņojuma maiņu. Viņi viņu neatcerējās, un, ja atcerējās, tad vienkārši tāpēc, ka tā tam bija jābūt. Andrejs mēģināja sacelties pret saviem radiniekiem un pieprasīt uzmanību. Taču Jurijs un Marina savam dēlam nežēloja ne pāridarījumu, ne fizisku spēku. Tāpēc puisis ātri saprata, ka visi viņa centieni bija bezjēdzīgi.

Andrejs toreiz dzīvoja ļoti trūcīgi. Vecāki visu uzmanību pievērsa mīļotajai Valentīnai. Puisis kļuva nemierīgs savās mājās. Viņš tikai sapņoja par iespēju pēc iespējas ātrāk izkļūt no vecāku ligzdas un sākt pelnīt iztiku. Un tā arī notika, tēvs to neaizliedza Andrejam.

Jauneklis uzņēmās jebkuru darbu, kur tikai pieņēma. Krāvējs, apsargs, viesmīlis. Viņš dzīvoja ārkārtīgi pieticīgi un nolika malā visu nopelnīto naudu. Viņš domāja, ka varētu noorganizēt sev labāku dzīvi. Tikai liktenis lēma citādi. Puisi satrauca mātes zvans un histērija: “Valentīnu notrieca mašīna!”

Andrejs atdeva mātei visus savus ietaupījumus, lai viņa māsai varētu ātri veikt nepieciešamo ķirurģisko iejaukšanos. Marina pārliecināja dēlu, ka, ja ne viņš, tad Valentīna varētu palikt piesieta pie gultas uz visiem laikiem. Pats puisis nevarēja saprast, kas viņu pamudinājis atdot naudu. Vai tā bija patiesa mīlestība pret savu māsu vai vēlme būt vajadzīgam un svarīgam saviem vecākiem?

Kamēr Valentīna atradās slimnīcā, viņas māte kā lakstīgala dziedāja par to, cik pateicīga viņa un viņas tēvs bija viņu galvenajam atbalstam. Viņu vienmēr mīļotajam dēlam. Andrejs izkusa. Viņam šķita, ka viņš ir gatavs mūžīgi klausīties mātes laipnajos vārdos un piedot savai ģimenei jebkuru aizvainojumu. Pat to, ka viņš nekad nejutās laimīgs vecāku mājā. Pat to, ka jutās kā bārenis, kad tēvs un māte bija dzīvi.

Kopš Valentīnas izrakstīšanas no slimnīcas ir pagājuši aptuveni 6 mēneši. Attiecības starp Andreju, vecākiem un jaunāko māsu ir sasilušas. Puisis pat dvēseles dziļumos cerēja, ka viņiem izdosies nodibināt saziņu un kļūt par īstu draudzīgu ģimeni. Lai gan nebija laika par to domāt. Andrejs bija bez naudas un katru dienu smagi strādāja, lai atjaunotu savu finansiālo stāvokli. Viņš negaidīja, ka vecāki viņam atdos to, ko paņēma Valentīnas ārstēšanai, jo māte teica, ka viņiem nav uzkrājumu.

Lasi arī: Pravietiskais burvis ieteica izmest šo objektu no mājas, kas izsūc tavu enerģiju

Taču Andreja pasauli kājām gaisā apgrieza mammas priecīgais stāsts pa telefonu: “Mēs pirksim trīs istabu dzīvokli! Tieši tajā vietā, kur atrodas Valentīna skola. Tik skaists dzīvoklis, dēls, tev nav ne jausmas.” Andrejs knapi atguva runas dāvanu: “Kā trīs istabu dzīvokli? Vai tad jūs neteicāt, ka jums nav naudas?” Māte vilcinājās: “Nu jā, tie visi bija ārvalstu valūtas kontā. Pirms sešiem mēnešiem tos joprojām nevarēja noņemt. Dēls trīcošā balsī jautāja: “Kāpēc jūs nevarējāt nopirkt divus vienistabas dzīvokļus? Es tik daudzus gadus mētājos pa īres dzīvokļiem. Kā jūs tā varējāt… Kāpēc jūs esat tik savtīgi?!”

Tad Andrejs nolika klausuli un ilgi rūgti raudāja. Viņš nevarēja saprast, kā viņa vecāki varēja viņam to nodarīt. Taču tajā pašā vakarā likās, ka puiša iekšienē kaut kas salūza. Viņš noslaucīja asaras un apsolīja nekad vairs nesazināties ar ģimeni. Vecāki mēģināja viņu sazvanīt un pat ieradās viņa īrētajā dzīvoklī. Tēvs mēģināja dēlam iemest ar naudu un apsūdzēt viņu izspiešanā.

Bet Andrejs apsolīja sev, ka viņam vairs nebūs nevienas ģimenes, izņemot savu personīgo. Viņa bērni nekad nejutīsies kā bāreņi un viņiem nekad netiks liegta uzmanība. Nav svarīgi, cik no viņiem piedzimst, bet Andrejs apņemas būt labs vecāks un uzticams tēvs. Lai viņam nekad nav tādas ģimenes. Tikai tagad viņš precīzi zina, par kādu tēti viņam jākļūst.

COMMENTS

Leave a Comment