Madžulijas sala ir lielākā sala Brahmaputras upē. Katru gadu salas izmēri sarūk, raksta resurss “Bored Panda”. Pastāvīgo plūdu dēļ notiek augsnes erozija, un ūdens iekaro arvien jaunas teritorijas.
Šobrīd salas teritorija jau sarukusi no sākotnējiem 1100 kvadrātmetriem līdz pašreizējiem 352 kvadrātmetriem.
Pēc kārtējiem plūdiem 1979. gadā viens no vietējiem iedzīvotājiem, Džadavs Paiengs, nolēma ķerties pie salas glābšanas savām rokām.
Tolaik 16 gadus vecais jaunietis atrada krastmalā no koku trūkuma nobeigušos reptiļus. Tad arī viņam ienāca prātā doma sākt stādīt kokus.
Bez apstājas strādājot katru dienu, viņš ar mežu apstādīja 560 hektārus. Salīdzināšanai – 341 hektārus aizņem Ņujorkas Centrālparks.
Sastādīto mežu nosauca radītāja vārdā par Molaja mežu. Pats Džadavs ir vienkāršs un kautrīgs cilvēks, viņš dzīvo paša sastādītajā mežā ar sievu un trīs bērniem.
Ģimene izdzīvo, pateicoties piena pārdošanai. Indijas valdība apbalvojusi Džadavu ar vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem un piešķīrusi titulu “Meža cilvēks”.
Mežā mitinās aļņi, Bengālijas tīģeri, pērtiķi, bifeļi, mežacūkas, daudz putnu, reptiļu un kukaiņu.
No citas salas daļas ierodas arī ziloņu bars.
Pēc Džadava vārdiem, viņa galvenais aicinājums ir stādīt mežu, viņa mērkis – vēl 500 hektāri.
“Tas var prasīt vēl 30 gadus, bet izturos optimistiski. Man skumji redzēt, kad tiek izcirsts mežs…”
Viņš uzskata, ka katram cilvēkam jāiestāda vismaz divus kokus.
Avots:
