Ja jūs kādam nevariet piedot, tad vienkārši izlasiet šo

Piedošana – tie ir necaurejami džungļi visiem tiem, kuri alkst pēc taisnīguma.  Pati doma par to, ka kāds nesodīts aizies pēc visa tā, ko viņš ir izdarījis, sāpina. Mēs negribam saglabāt mūsu rokas tīras – pāridarītāju asins pēdas mūs pilnībā apmierinātu. Mēs gribam nokārtot rēķinus. Mēs gribam, lai viņi uz sevis izjustu to, ko mēs esam izjutuši.

Piedošana liekas kā nodevība pašam pret sevi. Jūs negribat padoties cīņā par taisnīgumu. Dusmas jūsos iekšā deg un indē jūs ar jūsu pašu indi. Jūs to ziniet, bet tik un tā nevarat situāciju atlaist. Dusmas kļūst par daļu no jums – kā sirds, smadzenes vai plaušas. Es zinu, kāda ir tā sajūta. Man ir zināmas sajūtas, kad dusmas asinīs sitas vienā taktī ar pulsu.

Bet lūk, kas jāatceras par dusmām: tā ir instrumentāla emocija. Mēs dusmojamies, jo gribam panākt taisnīgumu. Tāpēc, ka domājam, ka tas mums atnesīs kādu labumu. Tāpēc, ka uzskatām: jo dusmīgāki mēs esam, jo lielākas izmaiņas varam panākt. Dusmas nesaprot, ka pagātne ir jau beigusies un ļaunums jau ir nodarīts. Tās stāsta, ka atriebība visu izlabos.

Atrasties dusmās – tas ir it kā atkal no jauna uzplēst asiņojošu rētu uzskatot, ka tādējādi jūs pasargājat sevi no rētas veidošanās. It kā cilvēks, kas jūs ir ievainojis, kādu dienu atnāks un uzliks šuves ar tik neticamu precizitāti, ka no grieziena nepaliks nekādas pēdas. Patiesība par dusmām ir tāda: tā vienkārši ir atteikšanās no ārstēšanās. Jums ir bail, jo, kad rēta dzīs, jums nāksies dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā.Bet jūs vēlaties atgriezt veco. Un dusmas saka jums priekšā, ka vislabāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad jūsos viss vārās, tad piedošana liekas neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu mēs saprotam, ka tā ir veselīga izvēle. Mēs gribam mieru, nomierināšanos, ko sniedz piedošana. Mēs gribam brīvību. Mēs gribam, lai šī vārīšanās smadzenēs beigtos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu mums neviens tā arī nav pateicis: ka tā netaisas neko izlabot. Piedošana nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar jums noticis. Tā nepaņem sāpes, ar kurām jūs dzīvojāt, un nesniedz jums acumirklīgu nomierināšanos. Iekšējā miera meklēšana – tas ir ilgs, grūts ceļš. Piedošana ir tikai tas, kas ļaus jums izvairīties no “dehidrēšanās” ceļā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerības uz citu pagātni.  Tas ir, atgādinājums, ka viss ir beidzies, putekļi nosēdušies un izjaukto jau nekad vairs nevarēs atjaunot tā pirmatnējā izskatā. Tā ir atzīšanās, ka ne ar kādu burvestību nevar atlīdzināt zaudējumus. Jā, vētra bija netaisna, bet jums vēl savā izpostītajā pilsētā būs jādzīvo. Un nekādas dusmas nepacels to no drupām. Tas jums būs jādara pašiem.

Piedošana nozīmē personīgās atbildības pieņemšanu – ne par izpostīšanu, bet gan par atjaunošanu. Tas ir lēmums par to, lai atgūtu sev mieru.

Piedošana nenozīmē, ka jūsu pāridarītāju vaina ir nogludināta. Tas nenozīmē, ka jums ir ar viņiem jādraudzējas un viņiem jāpatīk. Vienkārši jūs pieņemat, ka uz jums ir viņu atstātās pēdas un ka tagad jums ar šo atzīmi būs jāsadzīvo. Jūs pārstāsiet gaidīt cilvēku, kurš jūs ir salauzis, lai atgrieztu visu “kā bijis”. Jūs sāksiet ārstēt rētas neatkarīgi no tā, vai paliks pēdas. Tas ir lēmums dzīvot tālāk kopā ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma svinības. Runa ir par personīgā taisnīguma, personīgās karmas un likteņa  radīšanu. Runa ir par to, lai atkal pieceltos kājās ar lēmumu nebūt nelaimīgam pagātnes dēļ. Piedošana – tā ir sapratne par to, ka jūsu rētas nenoteiks jūsu nākotni.

Piedošana nenozīmē, ka jūs padodieties.  Tas nozīmē, ka jūs esat gatavi saņemt spēkus un iet tālāk.

Avots: