Kurš vainīgs? Vīrs aizgāja pie auklītes un pameta sievu ar bērnu!

38 gadus vecā Abigeila Šeperda ir projektu koordinātore un divu bērnu māte.

Viņa stāsta:

Pirmo reizi atrodoties laulībā, es izstiepu roku, lai sajustu tukšumu man blakus gultā. Tas lika man nodrebināties. Sākotnēji uznāca dziļu skumju vilnis, kam sekoja pēkšņu dusmu uzplūds.

Pirms pāris dienām, Bens mani pameta citas sievietes dēļ. Un ne jau kuras katras sievietes dēļ, tā bija mūsu auklīte, kura strādāja pie mums 15 mēnešus, viņa bija 23 gadus veca.

Un pats sliktākais ir tas, ka viņš šajā mirklī dzīvo viņas istabā, otrā gaiteņa galā.

Jā, viņš ievācās viņas istabā. Jums droši vien šķiet, ka tas, ka es to pieļāvu ir vispārsteidzošākais šajā situācijā. Tomēr, mums ir mazi bērni – Jozefam ir seši gadi un Greisai četri – un pēdējais, ko es vēlētos darīt ir izraisīt skandālu.

Kad pirmo reizi satikāmies, 20 gadus atpakaļ, man bija 18 un Benam 20 gadi. Bens bija tas, kurš skrēja man pakaļ. Pagāja trīs mēneši, līdz es piekritu satikties ar viņu. Mūs satuvināja mīlestība pret mūziku un koncertiem.

Pēc sešiem mēnešiem mēs jau dzīvojām kopā, pēc gada Bens mani bildināja un pēc gada mēs apprecējāmies un iegādājāmies savu pirmo kopīgo māju.

2007. gada oktobrī mums piedzima dēls, un divus gadus vēlāk arī meita. Tomēr, man jāatzīst, ka es nekad neizjutu pret viņu milzīgu mīlestību. Es viņu mīlēju, bet nekad nebiju viņā iemīlējusies. Man bija nepieciešama uzmanība – bet ne no viņa.

2008. gada augustā, īsi pēc mūsu brīvdienām Prāgā, es uzstāju, ka mums jāatrod auklīte, kas dzīvo pie mums. Ironiski, bet mēs vēlējāmies, lai auklīte mums palīdzētu izbrīvēt laiku, ko pavadīt abiem kopā.

Anna, no Jaunzēlandes pieteicās darba sludinājumam, viņa paskaidroja, ka ir 21 gadu veca dejotāja un, ka viņa aktīvi meklē iespēju dzīvot Anglijā.

Mēs intervējām viņu ar Skype palīdzību un pēc mēneša viņa ievācās mūsu mājās.

Viņa nebija stereotipiska blondīne, kas spētu satraukt lielāko daļu saimnieču. Viņa bija slaida, izskatījās diezgan viduvēji un viņai bija gari, sarkani mati, kas parasti bija sapīti bizē.

Pats galvenais bija tas, ka viņai padevās mūsu bērnu auklēšana. Manai meitai viņa iemācīja baleta soļus un vienmēr sapina matus pirms skolas.

Ar Benu viņai bija kopīga interese pret mūziku un viņi devās uz koncertiem kopā, es neiebildu. Tas ļāva noņemt spriedzi, kopš man ir bērni, esmu pārāk nogurusi, lai dotos dejot visas nakts garumā.

Pirmoreiz, sapratu ka viņi ir kas vairāk par draugiem, kad mēs devāmies ceļojumā uz Beļģiju.

Mašīnas priekšā sēdēja mans vīrs un blakus viņa, es sēdēju aizmugurē, kopā ar abiem bērniem. Uz to noskatoties, es klusi šņukstēju mašīnas aizmugurē.

Mani instinkti mani nepievīla. Nākamajā rītā, Bens pārtrauca mūsu laulību – atsūtot man īsziņu. Viņš rakstīja: „Es tevi vairs nemīlu, domāju, ka arī tu mani nemīli. Domāju, ka mums jāpārtrauc mūsu laulība.”

Es vairākkārt izlasīju īsziņu, domājot, ka tā ir kļūda. Vēlāk es atbildēju: „Vai tev ir kāda cita?”

Viņš atbildēja, ka ir iemīlējies Annā.

———————————-

Viņš stāsta:

Zinu, ka cilvēki pieņems, ka 40 gadu vecumā man uznākusi kaut kāda pusmūža krīze. Bet manas jūtas pret Annu ir neviltotas. Es to neuztvēru viegli. Mūsu laulība juka un iemīlēšanās Annā tikai paātrināja šo procesu.

Es nejūtos vainīgs, jo es nekur nedevos, lai meklētu mīlestību. Protams, man tas nenācās viegli. Esmu noraizējies par pilnīgi visu un sekām, kādas atstās šķiršanās – bet tikai bērniem, bet arī Abijai un Annai. Vismazāk uztraucos pats par sevi.

Tā ir taisnība, es biju tas, kas skrēja Abijai pakaļ. Viņa dziedāja vietējā grupā, vakarā, kad mēs satikāmies. Es domāju, ka viņa izskatās apburoši.

Palūkojoties atpakaļ, es domāju, ka mūsu attiecībās vienmēr ir bijis disbalanss. To tik ļoti neievēro, kad tev ir 20 gadi, bet pēc bērnu piedzimšanas viss kļuva redzamāks.

Pēdējo gadu laikā tas kļuva acīm redzams, Abija neizbaudīja mūsu seksu. Tas bija kaitinoši. Mēs dzīvojām kā draugi, bet kā pāris, mēs nespējām būt pietiekoši vienoti.

Pirmo reizi, pagājušā gada augustā, es uz lapas uzrakstīju visus „par” un „pret” šķiršanos, tā bija pirmā reize, kad to apsvēru.

Kas attiecās uz Annu, man viņa patika jau no pirmās tikšanās reizes, bet es viņu neuzskatīju par pievilcīgu. Patiesību sakot, domāju, ka viņa ir „nūģīga”. Bet mēs bieži palikām nomodā un klausījāmies vinila ierakstus. Man patika atkal dalīties entuziasmā ar kādu.

Kā lielākā daļa cilvēku, kas nonāktu šajā situācijā, es pieķēros cilvēkam, ko visbiežāk redzēju. Es strādāju no mājām, tādēļ tā bija Anna.

Oktobrī, Anna man pastāstīja, ka vēlas izvākties no mājas, lai dotu man un Abijai laiku pārdomām, lai mēs spētu atrisināt mūsu problēmas. Mani pārņēma pēkšņas skumjas. Es zināju, ka man tādas jūtas nav jājūt pret aukli.

Novembrī es iegāju pie Annas istabā un pastāstīju, ko pret viņu jūtu. Viņa sāka raudāt un atzinās, ka viņai arī pret mani ir jūtas.

Decembrī, pirms devāmies uz Beļģiju, mēs pirmo reizi skūpstījāmies. Mūsu jūtas izrādījās pārāk stipras, tādēļ, lai nesāpinātu Abiju, es izvēlējos šķirties.

Zinu, ka bija gļēvi izbeigt mūsu laulību, nosūtot īsziņu. Es kritu panikā un slikti ar to tiku galā.

Abija bija ļoti apbēdināta. Es pirmo reizi sapratu, kādēļ cilvēki iet un metas zem vilcieniem.

Es arī uztraucos par to, kā mēs bērniem izskaidrosim šo situāciju.

Sākumā bija dīvaini dzīvot vienā mājā ar abām šīm sievietēm. Bet, ja kāda no viņām izvāktos no mājas, situācija būtu vēl sarežģītāka.

Domāju, ka pie notikušā nav vainojams neviens.

———————-

Kā jūs domājat, kurš vainīgs (un vai vispaŗ kāds ir vainīgs) pie esošās situācijas? 

Avots: DailyMail