“Vēl tikai dažas dienas, un dziesmu daiļumā un skanīgumā nodimdēs Latgales svētītā zeme. Nolieksies birzis un nolieksies meži, lai Latgales dziesma varētu pārskanēt visu Latviju, vēstīdama par Latgales lielo un mirdzošo augšupiešanu,” šādi 1940. gada 14. jūnijā Latgales Dziesmu svētku ieskaņai vēstīja laikraksts “Daugavas Vēstnesis”.
Lasi arī: Zuduma sajūta pēc garīgās pamošanās!
Svētku kulminācija 16. jūnijā, no robežas puses jau draudoši atskanot krievu tanku kāpurķēžu žvadzoņai, ar vērienīgu apvienoto koru kopkoncertu Stropu kalna piegāzē pie Daugavpils, piedaloties 10 000 dziedātāju un 29 pūtēju orķestriem ar 475 mūziķiem un svētku dalībniekiem trīs reizes asarām acīs dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, izvērsās par neaizmirstami emocionālu tautas vienotības mirkli.
Tuvojoties Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētkiem, kas kārtējo reizi apvīti ar savstarpējām ķildām un pretenzijām, “Mājas Viesis” uzskatīja par svarīgu atgādināt par šiem Latvijas vēsturē liktenīgākajiem Dziesmu svētkiem, kas ikvienam to dalībniekam neizdzēšami iespiedās atmiņā kā visdziļākās tēvzemes mīlestības un neizsakāmu skumju un ļaunu priekšnojautu apdvests Latvijas brīvvalsts vēstures beigu akords, kura turpinājums bija Baigā gada šausmas un pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas vezums.
“Jaunākās māsas” atmoda
“Laba un sparīga doma dara brīnumus. Tā ierosina darbus, darīšanas dedzībā iekveldina darītājus un izaudzē lielus notikumus. Tā noticis arī ar Latgales Dziesmu svētkiem, kas gan savā apjomā, gan daudzo sarīkojumu saturā pārsniedz visu līdz šim Austrumlatvijā piedzīvoto,” 1940. gada 15. jūnijā “Daugavas Vēstnesī” rakstīja šā laikraksta atbildīgais redaktors, Latgales Dziesmu svētku rīcības komitejas sekretārs Aleksandrs Vanags (1907 – 1942).
Iedvesmojoties no koru skaita nemitīgā pieauguma Latgalē, kas notika, galvenokārt pateicoties Aizsargu organizācijas un Latgales Katoļu jaunatnes biedrības Latgales nodaļas darbībai, tieši viņa vadītais laikraksts 1939. gada 3. augustā publicēja aicinājumu Latgales diriģentiem un sabiedriskajiem darbiniekiem aktīvi iekļauties svētku sagatavošanā.
Pār Eiropu jau bija samākušies vistumšākie kara padebeši, un vajadzēja pavisam maz, lai tie sāktu šķilt zibeņus, un arī pašu zemē drīzā kara diktētās taupības apstākļos iedzīvotājiem ikdienā bija jāievēro vislielākā pieticība. Tomēr aicinājums guva visaktīvāko atsaucību – 1939. gada oktobrī svētkiem jau pieteikti 2000 dziedātāju, bet novembrī – 215 kori ar 5700 dziedātājiem. “Tikai trīs mēneši pagājuši, kopš atskanējis aicinājums “Rīkosim Latgales Dziesmu svētkus!”, bet jau šis sauciens dziļi saviļņojis visus Latgales dziesmu draugus ne tikai mūsu novada laukos un pilsētās, bet aizskanējis arī tālu pāri Daugavai un Aiviekstei,” 1939. gada 17. novembrī “Daugavas Vēstnesī” rakstīja diriģents Jānis Svenne.
Idejai rīkot svētkus Latgalē bija arī politisks konteksts, jo publiskajā retorikā tā tika atzīta par krietni vēl atpalikušu “jaunāko māsu” (“Brīvā Zeme”, 1940. gada 15. jūnijs). Nu tai bija iespēja parādīt savu nozīmīgumu visas valsts mērogā, mazinot senos aizspriedumus. Aleksandrs Grīns tikko pieminētajā laikrakstā rakstīja: “No Latgales mēs gaidām mūsu tautas dzīvības koka jaunu sakuplošanu, mūsu valodas un asins mūžīguma ķīlu. (..) Tagad no latvju zemes miesas ir izrauti svešnieku saraktie robežstabi. Iznīdēsim to stabu paliekas arī no savas domāšanas.”
Lasi arī: Šīs astoņas zīmes visvairāk ietekmēs Marsa atpakaļgaitas kustība
Kā 1940. gada 14. jūnijā “Daugavas Vēstnesī” vēstīja svētku administrators, agronoms T. Milts, 1940. gada 15. martā svētkiem jau pieteikušies 300 kori (no tiem 242 – jauktie) un 37 tauru orķestri, kopā – 12 426 dalībnieki.
Miljons stundu dziesmu apgūšanā
Repertuāra sagatavošanai laika bija maz – tikai pieci seši mēneši, un jau pirms rajonu kopmēģinājumiem kļuvis skaidrs, ka gluži visi svētkos nepiedalīsies, tomēr tikai viens koris atkritis “nekārtīgās mēģinājumu apmeklēšanas dēļ”. Divpadsmit koros mainījušies diriģenti, mazākie apvienoti ar lielākajiem. Dalībnieku skaits samazinājies arī saistībā ar grūtībām apgūt pietiekami sarežģīto svētku repertuāru. Citu koru sastāvs sarucis grūtību dēļ, kādas tiem sagādāja nepieredzēti aukstā 1940. gada ziema. Kā atzina T. Milts, organizatoriem bijuši zināmi desmiti un simti gadījumu, kad koristiem bijis jānostaigā uz mēģinājumu vietu pa aizputinātiem ceļiem desmit, divdesmit un vēl vairāk kilometru. “Un tad vēl nepietiekoši apkurinātās telpās un mazas vilkaces gaismā izturēt trīs četras stundas garu mēģinājumu – tās ir grūtības, kuras visi pieteiktie dziedātāji neizturēja.” Visu šo apstākļu dēļ kopējais dziedātāju skaits samazinājies līdz nepilniem 10 000, kuriem vēl pievienojušies 29 pūtēju orķestri ar 475 mūziķiem. Katrs dalībnieks programmas iestudēšanai veltījis vidēji 16 stundas mēnesī. Pēc organizatoru aprēķiniem, kopumā visi dziedātāji un orķestranti repertuāra apguvē piecu mēnešu laikā ieguldījuši vismaz miljonu darba stundu.
Turpini lasīt nākamajā lapā…
