Sieva tika nogādāta slimnīcā, un Valdis nedaudz nomierinājās, jo bija pārliecināts, ka viņi viņu tur pieskatīs. Šodien viņš plānoja apmeklēt Kati kopā ar Sandi. Viņi saģērbās un apsēdās koridorā, lai uzvilktu kurpes, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Un laiks apstājās…
No bijušās dzīves nav palikušas nekādas pēdas.
Valda māte uzņēmās pieskatīt mazdēlu. Viņa arī noorganizēja apbedīšanu, jo Kates vecāki jau sen nomira, un vecmāmiņa, kas viņu audzināja, pat nespēja parūpēties par sevi, nemaz nerunājot par bērēm. No atraitņa ir maz jēgas: vīrietis no bēdām iegrima reibumā.
Valdis ilgu laiku dzēra līdz bezsamaņai. Sandis regulāri raudāja, slikti gulēja un naktīs zvanīja mātei. Vecmāmiņa mēģināja mazuli nomierināt, taču ne vienmēr viņai tas izdevās. Mazais dēls ieskrēja guļamistabā pie tēva, lai tas viņu mierina, bet piedzēries tēvs neko nedzirdēja. Kādu rītu kāda vecā sieviete piedraudējusi, ka dosies pie vecākās meitas un ņems līdzi mazdēlu. Tad atraitnis saprata, ka pienācis laiks savest sevi kopā.
Atjēdzies, nelaimīgais vīrs ar izbrīnu atzīmēja, ka kopš sievas nāves dienas jau pagājuši divi mēneši un viņš nekad vēl nebija devies pie viņas uz kapsētu. “Kate, piedod man!” čukstēja Valdis. Tajā pašā dienā viņš nopirka lielu Kates mīļāko ziedu pušķi un ieradās pie viņas kapa. Atraitnis stāvēja pie krusta, un no viņa acīm ritēja asaras.
“Neraudi, pretējā gadījumā nākamajā pasaulē būs mitrs!” – atskanēja kāda balss. Valdis paskatījās apkārt. Pie tuvējā kapa stāvēja jauna sieviete ar bālu seju, turot rokās mazu meiteni.
– Tā ir tava sieva? viņa jautāja Valdim. Un, kad viņš apstiprinoši pamāja, viņa turpināja. – Es nāku šeit katru dienu. Pirms mēneša viņa apglabāja savu vīru: viņš avarēja. Bet es tevi redzu pirmo reizi.
– ES biju aizņemts. Ļoti.
Lasi arī: Tu šo brīnumaino šķīdumu vieglprātīgi lej izlietnē, bet es daru savādāk, tagad parādīšu
Lasi arī: Kā ieprogrammēt cilvēka enerģiju panākumiem
Jauna nodaļa
Sieviete skatījās uz viņa maisiņiem zem acīm un nopūtās.
– Manāms! Jūs nevarat sevi nogalināt šādi.
– Es zinu. Jau pabeigts.
– Mani sauc Džūlija. Un tu?
“Es esmu Valdis,” vīrietis pastiepa roku.
– Tā mēs iepazināmies. Atraitne skumji pasmaidīja.
Tad viņiem vairākkārt gadījās tikties kapsētā. Vientuļi cilvēki sāka sazināties, sākās spēcīga draudzība. Drīz vien tēvs iepazīstināja dēlu ar savu jauno draudzeni. Sandim ļoti patika tante Džūlija, un zēns reiz teica: “Viņa ir tik laba, tik laipna. Kā mamma!”
Ir pagājis gads. Valdis atzīmēja, ka arvien biežāk domā par skaisto atraitni. Viņam sāka kļūt garlaicīgi, ja viņi neredzēja viens otru vairākas dienas pēc kārtas. Vīrietis atzinās Džūlijai savās jūtās, un viņa atbildēja. Jaunieši sarakstījās un sāka dzīvot kā viena liela ģimene.