Dēls pameta veco tēvu vienu aukstā mājā. Kādu rītu dārga mašīna piebrauca pie pusjukušās būdiņas

Pēc vētrainas, darbu pilnas vasaras vienmēr pienāk rudens. Diemžēl ne visiem tas ir zelta pilns. Vecums ir piepildīts ar veselības problēmām, naudu un tuvinieku zaudēšanu. Atliek tikai pieņemt, mēģināt būt stiprākam un pārāk nepaļauties uz citiem. Kā palīdzēt veciem cilvēkiem , kurus viņu bērni pat nevēlas redzēt? Katrs uz šo jautājumu atbild savā veidā.

Paskaties vērīgāk, varbūt kādam padzīvojušam vājdzirdīgam kaimiņam arī vajadzīga palīdzība? Vai arī vecmāmiņa, kura sabiedriskajā transportā īgni atbildēja, nav īsti īgna, bet tikai vientuļa? Ne viss ir tik acīmredzams no pirmā acu uzmetiena.

Uzsniga sniegs. Ziema viennozīmīgi lika saprast, ka tagad viņa ir pilnībā pienākusi. Pagaidām ne pārāk stiprais vējš lielas sniegpārslas putināja koku vainagos. Un nākamajā mirklī tās griezās gandrīz tā, ka nevarēja saprast, kur zeme, kur debesis. Šajā laikā ciemats pārvērtās par gandrīz pasakainu vietu. Skaists. Tā viņu parasti apraksta grāmatās vai rāda filmās.

Bet Alvis nepiedzīvoja pozitīvas emocijas. Viņš jau zināja, ka aukstajā sezonā dienas kļūst ļoti īsas, kas nozīmē, ka krājumos jābūt vairāk malkas, pārtikas un ūdens. Un visos šajos aspektos situācija bija gandrīz nožēlojama. Malka palika uz pāris dienām, lai gan bija ēdiens, ar kartupeļiem, putru un bietēm vien tālu netiksi. Paldies Dievam, aka vēl nav aizsalusi.

Parasti dēls palīdzēja vecajam vīram un ieradās ciemos ar piederumiem. Ne īpaši dāsnas dāvanas, bet kādam laikam pietiek. Ar viņu nebija iespējams pārcelties uz pilsētu: trīs cilvēki Hruščova divistabu dzīvoklī nevar izmitināt vecu vīru, lai gan vēl ne visai vāju. Viņam šeit bija jāgaida palīdzība.

Pirms 5 gadiem viņa vedekla un dēls bieži apmeklēja viņu un pat atveda mazdēlu. Īpaši viņam patika lauki. Silta vasara. Var dzīt zosis, aiziet uz upi. Ir labi, kad esi mazs. Tagad mazdēls ir pieaudzis, viņa skatījums uz dzīvi mainījies, un vecais vectēvs neizraisa agrāko interesi. Alvis pat saprata, ka viņš zēnu kaitina. Tas nav dīvaini, kā ne kā, paaudzes tālu viena no otras.

Bet dēls, protams, viņu pievīla. Viņš aizveda savu ģimeni atvaļinājumā uz ārzemēm un nolēma palikt vēl pāris nedēļas. Aizmirsa, ka vecim vajag atbalstu. Iespējams, drīz būs jābrauc pie kaimiņiem, jāprasa malka kredītā. Pat ja tagad tā ir zelta vērta. Ziema vienmēr ir grūta.

Lasi arī: Vīrs lūdz savu mammu dzīvot pie mums, es balsoju par pansionātu

Palicis viens ar savām domām, vectēvs nepamanīja, kā viņa skatiens nostājas uz blakus čaukstošajiem krūmiem. Viņa sēta nekad nav bijis suns vai savvaļas dzīvnieks. Dīvaini un ziņkārīgi. Viņa kājas, acīmredzot aiz garlaicības, pašas iznesa viņu uz ielas, lai pārbaudītu, kas par lietu.

Tuvojoties vietai, viņš ieraudzīja mazu izbiedētu dzīvnieku, kas baiļu un apjukuma pilnām acīm paskatījās uz Alvi. Tas izrādījās kaķēns. Mazs un pūkains. Bet no kurienes? Visiem kaimiņiem apkārt tikai pagalma suņi tiek turēti. Skaļi rej, bet nav skaidrs, ko viņi sargā. Vai tiešām bagātnieki dzīvo Latgales laukos?

Turpinājums nākošajā lapā…