Dēls pameta veco tēvu vienu aukstā mājā. Kādu rītu dārga mašīna piebrauca pie pusjukušās būdiņas

Kaķēnu nolemts vest mājās, mazu, vēl aukstu. Bet skaidrs, ka viņam ir saimnieki. Acīmredzot kaķēns ir šķirnes, dūšīgs. Arī kakla siksna ir. Lai arī ne pret blusām, to vēl mājā trūka.

Dzīvnieku nebija ar ko barot. Viņš negribēja ēst putru, kartupeli ne tik. Nācās vectēvam kāpt lejā pagrabā un paņemt vienīgo konservēto sautētās gaļas skārdeni, kas noslēpta kādai īpašai dienai. Kāda tā diena pienāks, vectēvs īsti nezināja. Tomēr dzīvot ar cerību joprojām ir labāk nekā dzīvot bez tās. Acīmredzot kaķēns atrisināja izvēles agoniju tikai ar vienu skatu.

Vilšanās. Mazais netīrais viltnieks pat neēda sautētu gaļu. Večuks īsti nesaprata un nopūtās: ”Ar ko viņi tevi baro, mans draugs? Izskatās, ka ne tikai piens, bet kondensēts piens, ne citādi. No otras puses, līdz šim esi tik labi paēdis, paskatīsimies, kā rīt uz putru paskatīsies. Atvaino, es vairs nevaru tev palīdzēt.” Taču pūkainais dzīvnieks, šķiet, pat nedomāja par ēdienu.

Viņš ar interesi sāka pētīt situāciju, mēģinot izpētīt istabas tālākos stūrus. Smieklīgs skats, veco pat aizkustināja. Taču pēc dažām minūtēm viņa uzmanību piesaistīja cita nepazīstama skaņa. Pie vārtiem piebrauca mašīna. Skatoties pa logu, Alvis cerēja ieraudzīt sava dēla ierastos “septītnieku”. Bet tā nebija viņa.

Kā vēlāk izrādījās, kaķenes saimnieki ieradās, pa visu ciematu meklējot palaidni. Jā, un kaķēns jau ir pieaugušais, tieši tāda šķirne. Mazs un neaptverami dārgs. Pēteris, jauns vīrietis, skaistā mētelī, pat mēģināja iedot dažas banknotes vectēvam par viņa laipnību. Bet Alvis atteicās. Veikals tagad nestrādā, un dzīvnieks faktiski neko neēda. Un konservētā gaļa nedrīkst tikt laista vējā.

” Klausies, tēvs. Vai tu pats šeit dzīvo? Vai jūs visus pazīstat?” Atbilde bija jā. “Sakiet man, vai jums ir nepieciešams darbs?” Kāda veida darbs tas varētu būt. Veikals tika slēgts, un diez vai veco vīru pieņems darbā, lai celtu bagātajiem vēl vienu māju. Ko viņam īsti vajag? ” Paskaties, tēvs. Lūk, lieta. Esmu šeit uzcēlis māju. 2 kilometrus no šejienes. Ir gaisma, ir ūdens, siltums. Bet mums jāpabeidz vēl viena daļa, un strādnieki mani uzmeta.”

“Baidos, ka vietējie ir pārāk ziņkārīgi. Neapvainojieties, viņi tādi ir visur. Mums vajag, lai kāds paliktu mājā, kamēr mēs ar sievu būsim prom. Mēnesi, varbūt pusotru mēnesi. Mājā ir daudz pārtikas, pietiek strādnieku komandai. Jums un Tomasu būs līdz acīm. Un man nav nekas pretī samaksāt atalgojumu. Vai jums patīk piedāvājums?”

Savācis dažas lietas, Alvis iekāpa mašīnā kopā ar vīrieti, kuru bija pazinis apmēram stundu. Pēc pāris minūtēm viņi jau bija klāt. Nu savrupmāja. Ko te vēl būvēt, praktiski pili. Iedegas kā Ziemassvētku eglīte. Brīnumi. Ēdiens, ūdenis mājā tiešām pietika. Gāzes plīts, milzīga virtuve. Skaistas mēbeles. Kaķis beidzot paēda pēc sirds patikas. Ēdiens no skārda bundžiņas ar kaķīti virsū. Laikam jau tas ir garšīgāks par konservētu gaļu.

Lasi arī: Galvenās kļūdas. Kā atrast savas dzīves mīlestību

“Vispār, Alvi, šeit jums ir avansa maksājums. Pēc nedēļas mans šoferis atbrauks paskatīties kā un kas. Ja jums kaut kas nepieciešams, pastāstiet viņam vai zvaniet uz šo numuru. Mums ir 5 televizori, varat skatīties jebkurā telpā. Centieties nesabojāt mēbeles, tas ir dārgas. Ja viss ies labi, vai varēsiet mums palīdzēt ar dārzu vasarā? Lieliski. Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar savu meitu, viņa izvēlējās kaķi. Labi, tad visu to labāko. Es nu došos. Atcerieties pastāvīgi aizvērt durvis un pārbaudīt logus. Veiksmi!”

Tātad kāda dīvaina kaķa dēļ Alvja dzīve mainījās. Protams, ne viss bija tik rožaini: dēls ieradās nedēļu vēlāk, nekā solīts. Mūsdienu tehnika negribīgi padevās vecajam vīram, nācās izsaukt nervozo šoferi. Bet laika gaitā viss izdevās. Vēlāk, kā Pēteris solīja, vecais vīrs pieņemts darbā par dārznieku un labi sapratās ar priekšnieku meitu.

Zināmā mērā viņš atrada sev jaunu ģimeni. Bez kaitīguma uz viņa rēķina. Bez neciešamām pauzēm, kad viņš kaut ko nepareizu pateica par mūsdienu tēmām: viņa paša mazdēls bieži vien tādā veidā lika vectēvam saprast, cik novecojis viņš ir. Tā visa vairs nebija. Tikai klusas vecumdienas un reta palīdzība pa māju. Un neko vairāk večukam nevajag.