– Ļoti interesanti! Es te vēl sēdētu, bet mājās arī vajag būt.
– Esi uzmanīga. Es domāju Iru un Annu Grūti noticēt, bet te ir sliktāk nekā pamatskolā.
Vija pasmaidīja. Lūk, tas ir miers.
– Tātad, jums nāksies atcerēties savu jaunību.
Daudzi apskaustu Vijas pacietību. Galu galā ik pēc pāris dienām ar viņu notika dažādas nepatīkamas situācijas. Vai nu pele no datora kaut kur pazuda, tad uz sēdekļa parādījās kaut kas salds un lipīgs. Likās, ka Vija par to pasmējās, taču acīmredzami to neizrādīja. Un reiz viņai “nejauši” tika uzlieta glāze ķiršu sulas.
– Viņai citas blūzes nav, Ira iesmējās netālu no tualetes, kad garām gāja Vija. — Ak, piedod. Mēs tevi nepamanījām.
Vija atbildēja – Es vienmēr zināju, ka šeit ir ieinteresēti manā garderobe. Vai esat dzirdējušas par gaidāmo korporatīvo ballīti?
– Jā, un es tur būšu satriecoša, Ira lepni atbildēja. – Edgars to noteikti novērtēs.
Vija apspieda smieklus.
– Mūsu priekšnieks? Ko darīsi, ja viņš jau ir aizņemts?
-Tātad atbrīvosies! Ej tur, kur gāji!
Ņirgāšanās neapstājās, un Vija turpināja strādāt. Viņa un Olga kļuva par īstiem draugiem. Un nebija neviena cita, ar ko draudzēties. Vija pusei komandas nepatika. Otra puse vienkārši nepamanīja, kas notiek. Protams, viņai tas bija grūti. Bet korporatīvajā ballītē visam vajadzētu mainīties, kad viņi beidzot oficiāli tiksies ar Edgaru.
Ir pienākusi korporatīvās ballītes diena. Zālē pulcējās visa sapucējusies komanda. Irina bija īpaši spilgti ģērbusies. Viņa gandrīz neslēpa savus nodomus pārvilināt priekšnieku. Galu galā viņš bija diezgan jauns, izskatīgs un veiksmīgs. Skanot aplausiem, pie saviem darbiniekiem iznāca izskatīgs vīrietis melnā uzvalkā.
– Mani dārgie, jūs visi ļoti labi zināt, ka bez jums man ir vēl vairākas firmas. Diemžēl man nav iespēju rūpīgi uzraudzīt visus uzreiz. Tāpēc, par laimi, man ir cilvēks, kurš kļūs par jūsu tiešo vadītāju un labāko draugu. Lūdzu, iepazīstieties, mana sieva Vija.
Visi pārsteigti noelsās. Patiešām, blakus Edgaram stāvēja jauna meitene. Viņa bija ģērbusies dārgā vakarkleitā, un kaklu rotāja dārga kaklarota. Olga iesmējās un gandrīz sāka lēkt uz vietas no sajūsmas. Ira, šķiet, kļuva zaļa, un visi pārējie izlikās, ka tā tam vajadzētu būt.
Jaunais gads sākās ar nelieliem samazinājumiem. Tas nebija pat saistībā ar Viju, bet gan darba spējā. Galu galā Irina un viņas draugi strādāja nevērīgi un uzņēmumam nedeva pat mazu labumu, tērējot laiku izklaidēm. Vija bija lieliska priekšniece. Un pirmo reizi pēc ilga laika bija prieks strādāt birojā.
Vai tiešām jauns darbinieks var kļūt komandai par izsmiekla upuri? Kā no šādas attieksmes izvairīties vai to apturēt?