Mūsdienu dzīves ritmā ir grūti iztikt bez raizēm un stresa, ne vienmēr ir iespējams no tiem atbrīvoties. Ikviens ir uzņēmīgs pret emocionālu izdegšanu neatkarīgi no vecuma, aktivitātes veida un sociālā statusa.
Šo sajūtu var raksturot ar frāzi: “Tikai par to domājot, es jau esmu noguris.” Izrādās, ka daudzi cilvēki piedzīvo šo sajūtu. Tas acumirklī sagrauj un ir cēlonis daudziem nepabeigtiem un vēl vairāk – neuzsāktiem uzdevumiem.
Stress ir ķermeņa reakcija uz apstākļiem. Lielākā daļa cilvēku to neuzskata par problēmu: šis ir laiks, visi dzīvo pēc traka grafika, un ir nedēļas nogales atpūtai. Parasti šādi cilvēki nekādas emocionālas problēmas neuztver nopietni, uzskatot, ka raudāšana ir raksturīga tikai vājajiem.
Mūsdienu dzīvesveids ietekmē mūsu spēju būt laimīgiem un veiksmīgiem. Katru mirkli, katru dienu, gadu no gada mēs saskaramies ar izaicinājumiem, kas pārbauda mūsu izturību, ticību un pacietību. Bieži vien mēs pasīvi pieņemam to, kā priekšnieki, ģimene, draugi un apstākļi mūs padara par vergiem.
Laime cilvēka dzīvē
Austriešu psihologs Alfrīds Lengls emocionālo izdegšanu nosauca par mūsu laika simptomu. Tas ir izsīkuma stāvoklis, kas noved pie mūsu spēku, jūtu paralīzes un tiek pavadīts ar spēju baudīt dzīvi zaudēšanu.
Slavenais amerikāņu neiroendokrinologs, bioloģijas, neiroloģijas, neirozinātnes un neiroķirurģijas profesors Roberts Sapoļskis šo stāvokli raksturoja šādi: “Katras ķermeņa šūnas darbību stimulē domas, emocijas un atmiņas. Piemēram, zebras, kas bēg no lauvas uzbrukuma, fizioloģija ir pārsteidzoši līdzīga mūsu fizioloģijai, domājot par nāvi, satiksmes sastrēgumiem, šķiršanos vai aiziešanu pensijā.
Tāpēc cilvēki saslimst ar stresu saistītas slimības: mēs izmantojam klasisko zīdītāju stresa reakciju nevis lai izbēgtu no briesmām, bet gan tad, kad ņemam hipotēku uz 30 gadiem .
Turpinājums nākošajā lapā….