Neko nevarējām darīt, bija jāpiekrīt. Jo Borisa māsa Sveta kategoriski atteicās būt vecmāmiņas medmāsa. Viņa un viņas vīrs pārcēlās uz citu pilsētu, un šādi apstākļi viņiem nebija piemēroti. Tagad es saprotu, kāpēc. Visus šos sešus gadus mēs apzinīgi pildījām savu pienākumu. Ja godīgi, man nav nekas pret savu vīramātes māti. Taču viņas stāvoklī labāk to darītu profesionāļi. Mums ar viņu bija daudz nepatikšanas.
Neskatoties uz to, vīramāte godīgi sūtīja naudu, un mēs ar vīru pārāk daudz nedomājām par savu nākotni. Man bija meita, bet naudas pietika visam. Neskatoties uz to, ka pārstāju iet uz darbu un pilnībā nodevos mājsaimniecības darbiem. Gāja laiks, bērns auga, un vecmāmiņa, gluži pretēji, šķita arvien mazāka un mazāka, kā veca lelle.
Viņa mūs pameta tieši mēnesi pirms meitas atgriešanās mājās. Bēdīgs notikums, bet mēs ar vīru uzskatām, ka tieši viņa cieta no mokām. Tātad šīs ir labas ziņas. Vīramāte pirmām kārtām ķērās pie solījumu pildīšanas (kā viņa joprojām uzskata). Viņa pārrakstīja dzīvokli, kurā dzīvojām pēdējos gados, uz mums. Tieši tas, ko es gribēju no paša sākuma.
Lasi arī: Tavs mīlestības kods: tavs perfektais pāris, izmantojot numeroloģiju
Lasi arī:Kā atpazīt lāstus un atbrīvoties no negatīvās enerģijas ietekmes
Tad viņa paņēma naudu, kas viņai bija, un nopirka jauku divistabu dzīvokli. Pilsētā, kur dzīvoja mana vīra māsa Sveta. Tas ir tik vienkārši. Viņiem arī ir paveicies, viņu mazpilsētā nekustamo īpašumu cenas vienkārši ir smieklīgas. Vīramāte gandrīz neko neiztērēja.
Iznāk tā: mēs ar vīru septiņus gadus cietām, auklējāmies ar vīra vecmāmiņu un bonusā saņēmām vīramātes dzīvokli, kopā ar vīra māti. Nu kur viņa dosies no savām mājām? Un mana brāļa māsa, kura nekad nepakustināja ne pirkstu un nekad nenāca mums palīdzēt, ieguva jaunu dzīvokli. Vienkārši par skaistām acīm.
Es par to ilgi domāju un pat konsultējos ar mammu. Viņa arī domā, ka esmu vienkārši apkrāpta. Piespieda strādāt par auklīti-medmāsu, bez atalgojuma. Lai tagad varētu dzīvot kopā ar citu sievieti vecumā. Tas, protams, ir nepareizi un vienkārši nežēlīgi. Un nav kam sūdzēties.
Mans vīrs Boriss pēkšņi nostājās mātes pusē. Viņš teica, ka tā nav ne mūsu, ne mana darīšana, kur mamma nolēma atdot viņai atstāto naudu. Galvenais, ka viņa izpildīja savu līguma daļu, tāpat kā mēs savu. Bet tā ir krāpniecība, neatkarīgi no tā. Kad jautāju, kāpēc vīramāte izlēmusi pret mums izturēties tik negodīgi, viņa atbildēja, ka savus bērnus mīlot vienādi.
Tad kāpēc, pie velna, viņa negrib pārvākties uz savas meitas dzīvokli? Viņa pati izvēlējās šo dzīvokli, tāpēc viņa droši zina, ka viņi dzīvos kopā un mierīgi. Var būt. Nezinu, jo nedomāju, ka šādos apstākļos, kur vīramāte dzīvo kopā ar dēlu un viņa sievu, attiecības var būt normālas. Lai nu kā, agrāk vai vēlāk sāksies skandāli. Mans bērns saka, ka grib dzīvot lielā dzīvoklī.
Tagad esmu tādā bezizejā. Jūtos aizvainota un pievilta. Vecāki mani atbalsta. Vīram un vīramātei ir pretēji viedokļi, taču tās ir viņu personīgās problēmas. Meita acīmredzot saprot, ka viņai atkal būs jādzīvo pie vecmāmiņas, ja es kaut ko nedarīšu. Atliek tikai savākt drosmi un pārcelties pie vecākiem.
Vietas ir daudz, viņi ir laipni un saprotoši cilvēki. Protams, meitu ņemšu līdzi. Un redzēsim. Ja viss paliks savās vietās, mums būs jāšķiras. Ja Boriss mani sapratīs, mēs dosimies tālāk. Bet tā vai citādi ir vērts spert šo soli. Galu galā uz spēles ir likts ne tikai mans psiholoģiskais līdzsvars, bet arī meitas. Kā arī visas mūsu ģimenes nākotne.
