Tagad man ir jau 21 gads, bet manai mammai 40. Man ir patēvs, dzīvojam jau septiņus gadus kā viena ģimene. Ļoti bieži viņš mani kaitina.
Neko sliktu viņš man nav nodarījis, bet ir tādas dienas, ka es viņu pat redzēt nevaru. Bija laiks, kad viņš bieži ar mammu strīdējās, un tad es burtiski uzsprāgu no dusmām un naida pret viņu. Izjutu aizvainojumu par mammai nodarītām sāpēm.
Tagad viņiem viss ir labi, mamma sacīja, ka viņš vēlas bērnu (viņam savu bērnu nav) un mamma arī grib. Arī es vienmēr esmu gribējusi brālīti vai māsiņu, bet vienu dienu es aizdomājos. Man parādījās milzīgas bailes, ka mamma par mani aizmirsīs, nemīlēs, un, ka ģimenē es vispār būšu lieka, ja viņiem būs bērns.
Lasi arī: 5 soļi, lai atbrīvotos no vientulības
Kāpēc šādas domas, pati nesaprotu. Vienkārši mamma mani atstāja ar vecmāmiņu no 1 līdz 4,5 gadiņiem, bet šo bērnu viņa audzinās un mīlēs vairāk nekā mani. Pēc šīm domām es visu laiku tagad esmu nervoza un ne savā ādā. Kā to pārvarēt?
