Tagad par galveno: divu manu mazbērnu tēvs atteicās noformēt viņu likumīgo laulību ar manu meitu. Viņš teica, ka tas nav izdevīgi vīrietim. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā un tā tālāk sarakstā. Mēs par to ilgi strīdējāmies, bet tad nolēmām, lai notiek tā, kā viņš teica. Māja, ja kas notiks, paliks ģimenē. Un mans znots nemaz nav miljonārs. Tieši otrādi.
Es neuzņemos viņu raksturot kā savu mazbērnu tēvu. Ļauju savai meitai to darīt. Bet šķita, ka viņš tiek galā ar šo nastu. Ar mazdēlu sportoja un palīdzēja mācībās. Un mana meita jau strādāja ar savu mazo meitu. Nu man personīgi nekas nav pret to. Kā vēlas viņu ģimene.
Kad viņi pabeidza māju (gribēju lielu, lai kaimiņi būtu greizsirdīgi), znots kļuva kaprīzs un lūdza, lai dodu naudu mašīnai. Viņa vecais vraks beidzot bija salūzis, un tagad viņam vajadzēja jaunus pierādījumus par viņa vīrišķību. Zini, kāds ir puisis bez mašīnas?! Viņam bija daudz naudas, un es īsti nevēlējos kļūt par viņa sponsoru.
Bet tad iejaucās meita un atbalstīja vīru. Viņa solīja pati dabūt apliecību, lai mašīna būtu visai ģimenei, nevis tikai viņam. Es piekritu, un drīz vien automašīna tika nopirkta. Labs ārzemju auto. Tāpat kā tur, kur es dzīvoju.
Nepagāja ne trīs mēneši, kad znots avarēja ar nesen iegādāto auto. Viņš uzreiz teica, ka remontu taisīs par saviem līdzekļiem un man neprasīs ne centa. Kopumā man bija vienalga, jo līdz tam mana meita pat nebija sākusi nokārtot vadītāja apliecību. Un es beidzot pārliecinājos, ka šī ir mana piespiedu dāvana manam znotam.
Un kaut kur ap šo periodu notika tas, kas notika. Znots, ja viņu tā var nosaukt, meitai atzinās, ka ir iemīlējies kādā citā. Jūtas ir augstākas par viņu un citu tukšu pompozitāti. Meita mēģināja ar viņu runāt, apelēja pie vecāku pienākuma, taču tas viss bija veltīgi. Viņš sāka pazust dienām ilgi, un tad vienkārši piezvanīja un pateica, ka neatgriezīsies.
Meita ilgi raudāja. Es mēģināju viņu nomierināt, bet kā to izdarīt, izmantojot videozvanu, atrodoties citā kontinentā? Tāpēc man bieži nācās redzēt viņu visu asarās. O jā. Es gandrīz aizmirsu. Visu šo laiku automašīna, kuru viņam iedevu, tika “remontēta”. Es gribēju par to parunāt ar savu bijušo znotu. Bet viņš turpināja to noliegt un pēc tam vispār pārtrauca pacelt klausuli. Lai izsauktu mūsu pilsētas apdzīvotās vietas policiju, atrodoties citā valstī, jums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Vai jūs domājat, ka tas ir beigas? Nekas tamlīdzīgs! Pirms nedēļas zaudētais atgriezās. Mazāk nekā piecus mēnešus vēlāk. Viņš nožēlo grēkus un raud. Viņš saka, ka tā bija milzīga kļūda. Lūdza piedošanu gan manai meitai, gan maniem mazbērniem. Vaimanāja gaužas asaras. Īsāk sakot, viņš ir profesionāls melis. Viņš ieradās ne tā vienkārši, bet manā mašīnā. Šķiet, ka tā jau ir salabota.
Kā es gribēju priecāties ar savu meitu. Pārdomāt, pārrunāt situāciju. Izdomāju, ka paņemšu pudeli sarkanā un apsēdos. Izdomāsim, kā viņa viņu sodīs sāpīgāk. Bet viņa teica, ka ņems viņu atpakaļ. Tas tā, bez pārmetumiem un skandāliem.
Viņa teica, ka viņai ir bērni un viņiem vajadzīgs tēvs. Tā kā šis ir viņu pašu tēvs, viņai nav citas izvēles. Viņš paklupa, kļūdījās. Tā gadās visiem. Un kur viņš visu šo laiku pazuda, ar ko viņš dalījās gultā – tam nav nozīmes. Tā mana meita ļāva pret sevi noslaucīt kājas.
Visu šo laiku es viņai sūtīju naudu. Palīdzēja, teiksim, viņu ģimenei. Bet tagad, kad esmu pret to, ka šis pārbēdzējs atgriežas mājās, pie maniem mazbērniem, mana meita ir kaut kā jāsoda. Bet ja šī nauda ir vajadzīga ne tikai viņai, bet arī viņas bērniem? Es to nevaru. Bet viņai ir jādod mācība. Ko jūs man ieteiktu, lai viņa saprastu, cik nepareizi viņa izdarīja? Gaidu jūsu padomu, jo situācija ir nopietna. Un es pastāvīgi domāju par viņu. Paldies. Ceru, ka ar jums nekas tāds nenotiks.